Nevar salasīt? - July 6th, 2011

Priecīga esmu atkal atgriezusies mājās. Māmiņu nometne sākās tikai aizvakar, bet sajūta tāda, ka nu jau pagājusi nedēļa. Esmu atdzērusies sirdnību un mīļumu, pēc kā biju noilgojusies. Un bez tā vēl (izsakoties nometnes tēmai atbilstoši) esmu kārtīgi paēdusi zāļainās ganībās. Trīs piepildītas dienas. Pietrūkst vārdu, lai visu pateiktu. Piedzīvoju gan stiprinošas Bībeles stundas, gan jaukas sarunas, gan aktīvu atpūtu. Tad vēl, protams, Ingūnas gardās maltītes. Nevaru nopriecāties par mūziķu sastāvu. Es vienīgā biju bijusi arī iepriekšējās nometnēs, bet sapratāmies lieliski un bija viegli sadarboties. Turējāmies kopā un bija jautri. Sen nebiju tā baudījusi mirkļus. Gan savā pusdienu "čillīgajā" stūrītī, gan malkojot kafiju un vārtoties pa pļavu, skanot mūzikai, kamēr aparatūra nekam citam nebija vajadzīga, gan dzīvojoties pa ezeru un sportojot, gan dejojot valsi pie nenormāli saldas mūzikas. Varētu vēl uzskaitīt.
Prieks par to, ka visas izklaides tomēr sabalansētas ar vērtīgām diskusijām, pārrunām, pārdomu brīžiem, klusu pabūšanu, klausoties Gana balsī.
Kas tā mazliet savādi, bet tomēr mīļi - kāds "nomales" tualetē katru dienu lika našķīšus. Tipiska saruna:
-Es eju uz tualeti.
-Atnesīsi vafelīti?
Mani pārsteidz tā mīlestības gūzma, kas vienkārši plosījās nometnē. Tas ir vairāk, nekā es spēju iedomāties.