Nevar salasīt? - August 23rd, 2010

Lai arī visu laiku esmu starp mīļiem, tuviem cilvēkiem, pietrūkst tāda elementāra lieta kā saruna. Nevis runāšana runāšanas pēc, bet saruna ar kādu, kam var uzticēties, par lietām, kas tiešām šķiet svarīgas. Kopš nometnes svētdienas, kas uz kādu laiciņu mani izsita no sliedēm, krājas visādas lietas. Tāda nu jau diezgan ievērojama bagāža salasījusies. Tie, kas ir redzējuši "Nothing box" video, zina, kas notiek ar sievietes smadzenēm, ja viņai neļauj visu izstāstīt. Tās vienkārši uzsprāgst. Šad, tad jau velk uz kaut ko tādu. Bet kopš manas pēdējās apņemšanās "neuzspiest nevienam savu klātbūtni", man tas arī tīri labi izdodas un tuvākajā laikā izdosies arī. Iespējams pārāk rūpīgi glabāju savas domas, bet esmu izaudzināta, ka labāk klusēt, kad nespētu samierināties, ja mani nesaprastu.
Un vispār! Man riebjas, ka mūsdienu cilvēkam laiks ir kaut kas tik ļoti sadrumstalots. Mēs viens otram veltam tikai sava laika atlikumus, jo pārējais aiziet internetam, TV, darbiem... Un man tiešām nosāp, ja cilvēks nav spējīgs acis atraut no ekrāna, runājot ar otru. Vai arī izvēlas visu svarīgo pateikt īsziņā, kaut arī satiek otru dzīvajā. It kā īstā dzīve būtu starp tīkliem... Mēs aizvien vairāk zinām, kas notiek pasaulē, un aizvien mazāk - kas notiek ar mums tuvajiem.
Gribu sarunu!

Esmu tuvu tai uzsprāgšanas robežai. Nevaru gan īsti izšķirties starp diviem iemesliem. Lai vai kā, iemesls ir dziļi personisks, līdz ar to - attieksmes jautājums. Abpusēji.