Nevar salasīt? - June 3rd, 2008

Kaut kas starp 1/3 un 1/4 no ievaddaļas. Nav slikti. Vēl šodiena oficiāli un tad vēl kādas 5 dienas "gan jau kaut kā". Tagad pat man izskatās, ka būs. Tāds mērens stresiņš, kas robežojas ar vienaldzību. Tikai daru to, kas man jādara, bez jebkādas sajūsmas. Neesmu radusi tā dzīvot. Bet drīz tas beigsies.
wiiiiiiiiiiiii

Jūs nemaz nezināt, kas ir jāpārcieš mazā namiņa rūķītim, lai tiktu pie ēdiena! Kaut kāda pamatu stiprināšana notiek. Tā vietā, lai mierīgi aizietu pa taciņu līdz stūrītim, tad nogrieztos un nonāktu pie ēdnīcas durvīm, tagad ir jāmēro garš ceļš apkārt, jāšķērso milzīgs grāvis, kuram pāri ved apšaubāma laipiņa (katru dienu cita), jādodas pāri smilšu kalniem un beigās vēl jārāpjas pa stāviem pakāpieniem līdz mīļajām ēdnīcas durtiņām. Vai viegli būt rūķītim? Bet atpakaļceļš bija vēl šausminošāks. Bez tā visa vēl ceļam priekšā bija novietota mašīna. Vienā pusē nogāze, kas tiek nokrauta ar materiāliem, otrā - smilšu kalni. Kā lai dzīvo tālāk?