sniegotās Lieldienas
Mar. 23rd, 2008 | 08:20 pm
mood: :)
"Uzticības brauciens" pa Bulduru prospektu: "Taisni, taisni, taisni... Tagad nedaudz pa labi... drusciņ pa kreisi... Ai! Atpakaļgaitā, pietiek. Un tagad - acis vaļā un pedāli grīdā!"
Skaistas Lieldienas. Nu jau pāris gadus nebija gadījies Lieldienās uz dievkalpojumu ierasties no mājām. Viens ir skaidrs - vairs nekādas nakšņošanas baznīcā pirms svētkiem. Ierasties uz dk pēc gulētas nakts un dušas ir patīkami... Pēc otrā dievkalpojuma sanāca pavadīt vēl baznīcā kādu laiku dikti mīlīgā atmosfērā. It kā jau nekas tāds īpašs, bet esmu noilgojusies pēc tādiem brīžiem. Tad kaut kad vēl sanāca sarunāt braucienu uz jūru. Gribējām kā nekā ar Madariņu jau pirms nedēļas, bet tā arī toreiz tālāk par manu rajonu netikām. Šoreiz gan. Divas Madaras un divi Mežecki. Izstaigājām rūķīšu mežu - baltu, piesnigušu mežu, uzcēlām divus sniegavīrus, slidinājāmies pa taciņām, drusciņ pat papikojāmies. Sanāca nostaigāt lielu gabalu. Ieiet mežā jau nav grūti. Tikai... pēc tam tas jautājums: Kur mēs esam? Hmm, mežš, taciņa, mājas, kaut kādas ieliņas, Vikingu iela - kaut kur dzirdēts nosaukums. Kādas bija tās papildiespējas? "50:50" - kaut kas līdzīgs kartei mežā (pēc tādas var saprast, cik tālu īstenībā mēs esam aizgājuši); "zvans draugam" - neatbild; "zāles palīdzība" - nostrādāja. Atradām ceļu līdz mašīnai. Un tur - karsta tēja un ēdamais. Pēc divarpus stundu garas pastaigas pa piesnigušu mežu un beigās vēl puteņa, kas sniegu dzen tiešī sejā, tā ir laime. Pikniks mašīnā un tad arī uz mājām.
Jūtos gana daudz pastāstījusi : )
Skaistas Lieldienas. Nu jau pāris gadus nebija gadījies Lieldienās uz dievkalpojumu ierasties no mājām. Viens ir skaidrs - vairs nekādas nakšņošanas baznīcā pirms svētkiem. Ierasties uz dk pēc gulētas nakts un dušas ir patīkami... Pēc otrā dievkalpojuma sanāca pavadīt vēl baznīcā kādu laiku dikti mīlīgā atmosfērā. It kā jau nekas tāds īpašs, bet esmu noilgojusies pēc tādiem brīžiem. Tad kaut kad vēl sanāca sarunāt braucienu uz jūru. Gribējām kā nekā ar Madariņu jau pirms nedēļas, bet tā arī toreiz tālāk par manu rajonu netikām. Šoreiz gan. Divas Madaras un divi Mežecki. Izstaigājām rūķīšu mežu - baltu, piesnigušu mežu, uzcēlām divus sniegavīrus, slidinājāmies pa taciņām, drusciņ pat papikojāmies. Sanāca nostaigāt lielu gabalu. Ieiet mežā jau nav grūti. Tikai... pēc tam tas jautājums: Kur mēs esam? Hmm, mežš, taciņa, mājas, kaut kādas ieliņas, Vikingu iela - kaut kur dzirdēts nosaukums. Kādas bija tās papildiespējas? "50:50" - kaut kas līdzīgs kartei mežā (pēc tādas var saprast, cik tālu īstenībā mēs esam aizgājuši); "zvans draugam" - neatbild; "zāles palīdzība" - nostrādāja. Atradām ceļu līdz mašīnai. Un tur - karsta tēja un ēdamais. Pēc divarpus stundu garas pastaigas pa piesnigušu mežu un beigās vēl puteņa, kas sniegu dzen tiešī sejā, tā ir laime. Pikniks mašīnā un tad arī uz mājām.
Jūtos gana daudz pastāstījusi : )