biju prom
Jan. 20th, 2008 | 07:41 pm
Ja godīgi, nebija vakar vēlme kaut kur braukt. Kā nekā uzveduma viedo tikai pārdzīts uz kompi, bet ne apstrādāts, audio fails pārāk liels, lai viss ietu kā plānots, laika maz utt.
Un tā, līdz es izgāju no mājas. Krēsla, zemi, pelēki mākoņi, kas ātri skrien, viss tāds draudīgs ārā. Iekšā - miers. Un vēl apziņa, ka beidzot darīšu kaut ko tādu, kam ir jēga. Sapratu, ka pēdējā gada laikā esmu ne tikai ieguvusi daudz ko jaunu, bet arī pazaudējusi lietas, bez kurām kādreiz nebūtu varējusi iedomāties savu dzīvi. Un to man ir žēl. Un žēl ir arī redzēt, kā tuvi cilvēki apaug ar "vienalga". Tagad gribu maksimāli daudz laika baznīcā. Un ne tusiņu, bet kaut ko vērtīgu. Jo man nepatīk, kāda es esmu palikusi. Man nepatīk tās lietas, kas man ir svarīgas. Man nepatīk tās lietas, kas mani ietekmē. Man nepatīk mans pārlieku "cilvēcīgais" raksturs. Man nepatīk, ka tik daudzas lietas mani tracina. Un man nepatīk, ka man ir pilnīgi vienalga, ko par mani domā tie, kas mani nepazīst. Galu galā es gribu dzīvot citādāk. Pārāk daudz laika veltīts tam, lai būtu forši, interesanti utt. Un pārāk maz no tā visa ir bijis vērtīgs. Jo galu galā rezultāts nav visai labs. Tas viss pārāk daudz liek domāt par savām interesēm un vajadzībām, bet pārāk maz - par cilvēkiem, kuriem es kaut ko labu varētu dot.
Un te nu es esmu. Tagad nezinu, ko darīt. Nezinu, kā lai atradinos.
Pati izdomāju lietām izskatu, pati pēc tam pārliecinos, ka realitātē nav kā manās iedomās. Un tad tikai es pati esmu atbildīga par savu kļūdu. Bet tomēr dusmas. Un ne jau tikai uz sevi.
Laikam pēc ilgiem laikiem ir pienācis brībis, kad vēlos pabūt viena, prom no visiem, bez telefona, bez interneta. Klusumā. Tas ir nelaikā.
Un tā, līdz es izgāju no mājas. Krēsla, zemi, pelēki mākoņi, kas ātri skrien, viss tāds draudīgs ārā. Iekšā - miers. Un vēl apziņa, ka beidzot darīšu kaut ko tādu, kam ir jēga. Sapratu, ka pēdējā gada laikā esmu ne tikai ieguvusi daudz ko jaunu, bet arī pazaudējusi lietas, bez kurām kādreiz nebūtu varējusi iedomāties savu dzīvi. Un to man ir žēl. Un žēl ir arī redzēt, kā tuvi cilvēki apaug ar "vienalga". Tagad gribu maksimāli daudz laika baznīcā. Un ne tusiņu, bet kaut ko vērtīgu. Jo man nepatīk, kāda es esmu palikusi. Man nepatīk tās lietas, kas man ir svarīgas. Man nepatīk tās lietas, kas mani ietekmē. Man nepatīk mans pārlieku "cilvēcīgais" raksturs. Man nepatīk, ka tik daudzas lietas mani tracina. Un man nepatīk, ka man ir pilnīgi vienalga, ko par mani domā tie, kas mani nepazīst. Galu galā es gribu dzīvot citādāk. Pārāk daudz laika veltīts tam, lai būtu forši, interesanti utt. Un pārāk maz no tā visa ir bijis vērtīgs. Jo galu galā rezultāts nav visai labs. Tas viss pārāk daudz liek domāt par savām interesēm un vajadzībām, bet pārāk maz - par cilvēkiem, kuriem es kaut ko labu varētu dot.
Un te nu es esmu. Tagad nezinu, ko darīt. Nezinu, kā lai atradinos.
Pati izdomāju lietām izskatu, pati pēc tam pārliecinos, ka realitātē nav kā manās iedomās. Un tad tikai es pati esmu atbildīga par savu kļūdu. Bet tomēr dusmas. Un ne jau tikai uz sevi.
Laikam pēc ilgiem laikiem ir pienācis brībis, kad vēlos pabūt viena, prom no visiem, bez telefona, bez interneta. Klusumā. Tas ir nelaikā.