dzīve skaista
Sep. 19th, 2007 | 11:05 am
music: 12 stones
Šodien mans ne tas pats jaukākais raksturs ņem virsroku.
Tagad galvenais, lai daži cilvēki mani neizprovocē pateikt, ko domāju. Pēc tam noteikti pārprastu ne tajā pozitīvākajā nozīmē.
Pagaidām vēl spītīga.
Un atkal apzinos to stulbo, stulbo iemeslu, kāpēc es tā. Neteikšu.
Tos četrus redzu pārāk reti. Vismaz tā liekas. Pēc tādas perfektā tusiņā pavadītas vasaras nav viegli.
Tagad galvenais, lai daži cilvēki mani neizprovocē pateikt, ko domāju. Pēc tam noteikti pārprastu ne tajā pozitīvākajā nozīmē.
Pagaidām vēl spītīga.
Un atkal apzinos to stulbo, stulbo iemeslu, kāpēc es tā. Neteikšu.
Tos četrus redzu pārāk reti. Vismaz tā liekas. Pēc tādas perfektā tusiņā pavadītas vasaras nav viegli.
Link | Leave a comment {2} | Add to Memories
Man ir par ko pateikt paldies
Sep. 19th, 2007 | 09:16 pm
music: Praids un aizspriedumi
Šodien veicu pētījumu par to, kā apģērbs iespaido apkārtējo izturēšanos. Interesants pētījums. Secinājums - ietekme tomēr baigi lielā. Tagad Madariņa var smieties par manu tik pat kā zinātnisko veikumu - zinātniskā asistenta cienīgo gājienu.
Es zinu, ka mēdzu būt riebīga un neciešama. Un tieši tāpēc jūs man esat tik mīļi. Ne jau visi to paciestu. Teksts acīmredzot veltīts tiem, kas vēl pacieš. Ehh, jūs visus tagad vajadzētu samīļot. Nu labi, visus nē - es tomēr tāda kautrīga meitene.
Dzīvošana tomēr ir viena baigi interesantā padarīšana. Jo dienas, jo vairāk patīk (šoreiz nevis cits, bet mana dzīve). Vecumdienās es noteikti būšu laimīgākā omīte pasaulē. Gruzoviks es neesmu un gan jau arī nekad nebūšu. Uznāk jau gan, bet vienmēr kāds ir blakus. Un ko tad vēl vairāk vajag? Ne jau gudri un skaisti vārdi ir tie, kas palīdz. Arī klusumam nav ne vainas. Galvenais, lai sajustu, ka tajā klusumā neesmu viena.
Šoreiz gan droši varat uztvert personīgi.
Nupat dabūju burkānu. Forši!
Es zinu, ka mēdzu būt riebīga un neciešama. Un tieši tāpēc jūs man esat tik mīļi. Ne jau visi to paciestu. Teksts acīmredzot veltīts tiem, kas vēl pacieš. Ehh, jūs visus tagad vajadzētu samīļot. Nu labi, visus nē - es tomēr tāda kautrīga meitene.
Dzīvošana tomēr ir viena baigi interesantā padarīšana. Jo dienas, jo vairāk patīk (šoreiz nevis cits, bet mana dzīve). Vecumdienās es noteikti būšu laimīgākā omīte pasaulē. Gruzoviks es neesmu un gan jau arī nekad nebūšu. Uznāk jau gan, bet vienmēr kāds ir blakus. Un ko tad vēl vairāk vajag? Ne jau gudri un skaisti vārdi ir tie, kas palīdz. Arī klusumam nav ne vainas. Galvenais, lai sajustu, ka tajā klusumā neesmu viena.
Šoreiz gan droši varat uztvert personīgi.
Nupat dabūju burkānu. Forši!