Nevar salasīt? - August 29th, 2007

Aizvakar bezmaksas brauciens uz Inčupi. A&A mani aizveda un atstāja, pat iekšā neienāca. Tā ka šoreiz tur biju viena visas 37 stundas, ja neskaita to, ka vairāk kā stundu runāju pa telefonu. Vakar ārā no būdiņas neizgāju. Lasīju, rakstīju, dzēru Jēkabiņa kapučīno un domāju, kā man sevi izklaidēt. Vakarā runāju ar Madaru pa telefonu. Domāju, kad braukt uz Rīgu - tā kā šodien vai rīt. Plānots bija tikai rīt. Izmetu frāzīti, ka, ja nu pa nakti būs negaiss un pazudīs elektrība, nāksies braukt šodien. No rīta, protams, zeme pilna ar vētras nolauztiem zariem, savukārt no elektrības ne vēsts. Tad vēl izrādījās, ka gāzes balons arī tukšs. Paliku bez siltām brokastīm un bez tējas. Sakravāju somu un nolēmu vēl pusstundu pavadīt pie jūras. Satuntulējos un devos ceļā. Tas skats! Ceļš (pagriezienā pirms tilta), milzīgas lietus lāses, bet viss gaišs. Aizgāju līdz jūrai. Tur neviena cilvēka. Nē, viens bija, bet viņš atskrēja, nofočēja jūru un aizskrēja. Un bija jau arī ko fočēt. Jūra pakāpusies tuvāk kāpai un vienkārši traka, viļņi milzīgi. Kādas 20 minūtes nevarēju atraut acis no tā skata. Lietus un vējš man netraucēja.
Nedaudz dabu esmu pabaudījusi, tagad kādu laiku varu dzīvot atpakaļ pilsētā.

Auksta nakts, var redzēt elpu. Debesis skaidras. Pilnmēness, pāris izgaismoti mākoņi un zvaigznes - tieši tik, cik šādai naktij vajadzīgs. Šovakar esmu laimīga. Apzinos, cik daudz man ir dots un kādu atbildību tas uzliek. Un jēga ir. Zinājusi to esmu vienmēr, šovakar arī redzu.