Nevar salasīt? - June 25th, 2007

Es māku sadzīvot ar pilsētu. Pēdējās dienas pavadītas visvisur, tikai ne mājās. Bet nu skatos uz savu mīļo Rīgu un domāju - te ir manas mājas. Varbūt šī nav vienīgā vieta, kur tā jūtos, taču pirmā gan. Jebkurā brīdī varu izbraukt pie dabas. Bet mājas man ir pilsētā. Ne jau ar cilvēku pūļiem, mašīnām, troksni un asfaltu man saistās Rīga. Bet te dzīvo mana lielā, lielā ģimene manā mīļajā, mīļajā koka baznīciņā.
Mīlīši, bez JD būtu grūti.

Savus radiniekus (izņemot mammu, tēti un brāli) satieku reti. Bet tajās retajās reizēs, kad sanāk ar kādu no viņiem satikties un pabūt kopā kādu stundiņu, saprotu, ka ģimene - tas ir daudz vairāk nekā tikai cilvēki, kurus saista raduraksti. Šodien bija atnācis Romāns, pusbrālis. Viņš bija parunājies ar tēti un jau gribēja iet prom, bet mana mamma viņu ieaicināja virtuvē padzert kafiju. Un tā mēs četri tur nosēdējām 2 stundas runājoties. Neesmu nekāda komunikablā, jo īpaši tiekoties ar cilvēkiem, kurus redzu reti. Bet tur sēdēt un pļāpāt bija tik interesanti un tik jauki! Un tik viegli!
Esmu pārsteigta katru reizi no jauna. Žēl, ka manā ģimenē radi tiekas tik reti. Savus brālēnus un māsīcu nemaz nepazīstu. Bet ticu - ja satiktu kādu no viņiem, tad sajustu, ka esam radinieki.