Puzles
Feb. 11th, 2006 | 08:14 pm
music: Vangelis - Alexander
Visas attiecības ir kā puzles - satiekot kādu nepazīstamu cilvēku, Dievs tev iedod pirmo gabaliņu no jūsu attiecību puzles. Kopā pavadot laiku, tavās rokās nonāk arvien jauni gabaliņi. Pamazām sāk veidoties bilde, ja vien tu to pareizi saliec. Nereti pārpratumu dēļ gabaliņi tiek salikti nepareizi, un bilde neveidojas tāda, kādu Dievs to iecerējis.
Šodien, braucot uz Tukumu un atpakaļ, man bija daudz laika aplūkot savas puzles. Daudzās saskatīju skaistus attēlus, un tas mani iepriecināja. Dažās esmu vairākkārt kļūdījusies, bet vēlāk kļūdas izlabojusi - tajos gadījumos bilde veidojas lēnītiņām, bet tomēr veidojas. Tās arī ir skaistas un mīļas. Ir arī viena tāda paveca puzle, kuru es ļoti negribēju likt un vēl aizvien nevēlos ņemt jaunus puzles gabaliņus, un Tēvs arī neuzspiež. Bez tam katram skaidri redzams, ka esmu daudz ko tur salikusi nepareizi. To puzli man nepatīk uzlūkot. Tad ir vēl daudzas, kas tā noputējušas, ka bildi knapi var saskatīt. Varētu mēģināt notraukt putekļus, bet tad tie varētu nosēsties atkal uz kādas citas, un nez vai tas ir tas, ko es vēlos. Protams ir vēl daudz sīku puzlīšu - citas krāsainas, citas pelēcīgas - visvisādas.
Bet viena puzle ir ļoti jocīga. Lieku to jau sen, bet bildi vēl aizvien nespēju saskatīt. Sākumā liku to uzmanīgi un apbrīnoju katru manās rokās nonākušo jauno gabaliņu. Es biju maziņa. Tad vienu laiku man bija ienācis prātā, ka es tak varu ķibināt to bildi pa savam. Man nebija svarīgi, kas tur beigās sanāks. Nu labi, īstenībā jau bija, tikai es cerēju, ka, liekot uz labu laimi, tāpat beigu beigās sanāks kaut kas labs. Pēc tam sekoja ilgs, grūts laiks, kad jaucu to ārā un laboju kļūdas - to bija daudz vairāk nekā sākumā likās. Jau pagājis kāds laiks, kopš rūpīgi apsveru, kur likt katru gabaliņu. Šķiet, ka nu visas kļūdas esmu izlabojusi, taču attēlu vienalga nesaskatu. Tas ir tik jocīgi! Redzu tak, ka katrs gabaliņš labi iederas savā vietā, bet ir tik daudz tukšu laukumu! Kad tie tiks aizpildīti un kas tur atklāsies? Tad ir vēl tādi puzles gabaliņi, kurus esmu izņēmusi no nepareizās vietas, bet lāgā nevaru atrast vietu, kur tie derētu. Ko man ar tiem darīt? It kā šķiet, ka tam tak var nepievērst uzmanību, bet nē - Dievs taču nedotu man "brāķi", kur kaut kā trūkst vai arī kaut kas lāgā neder. Taisnību sakot, labprāt noglabātu šo puzli un ilgāku laiku pie tās neatgrieztos, bet nevaru - skaidri zinu, ka Tēvu tas apbēdinātu. Vismaz, ja kādreiz Viņš katru dienu man deva jaunus šīs puzles gabaliņu, tad tagad tas notiek kādas trīs reizes retāk, kaut gan nevarētu teikt, ka to ir mazāk. Un tā es lieku savu puzli, nezinādama, kas tur beigās sanāks. Gaidu to dienu, kad beidzot sapratīšu, kāpēc man ir šī puzle.
Šodien, braucot uz Tukumu un atpakaļ, man bija daudz laika aplūkot savas puzles. Daudzās saskatīju skaistus attēlus, un tas mani iepriecināja. Dažās esmu vairākkārt kļūdījusies, bet vēlāk kļūdas izlabojusi - tajos gadījumos bilde veidojas lēnītiņām, bet tomēr veidojas. Tās arī ir skaistas un mīļas. Ir arī viena tāda paveca puzle, kuru es ļoti negribēju likt un vēl aizvien nevēlos ņemt jaunus puzles gabaliņus, un Tēvs arī neuzspiež. Bez tam katram skaidri redzams, ka esmu daudz ko tur salikusi nepareizi. To puzli man nepatīk uzlūkot. Tad ir vēl daudzas, kas tā noputējušas, ka bildi knapi var saskatīt. Varētu mēģināt notraukt putekļus, bet tad tie varētu nosēsties atkal uz kādas citas, un nez vai tas ir tas, ko es vēlos. Protams ir vēl daudz sīku puzlīšu - citas krāsainas, citas pelēcīgas - visvisādas.
Bet viena puzle ir ļoti jocīga. Lieku to jau sen, bet bildi vēl aizvien nespēju saskatīt. Sākumā liku to uzmanīgi un apbrīnoju katru manās rokās nonākušo jauno gabaliņu. Es biju maziņa. Tad vienu laiku man bija ienācis prātā, ka es tak varu ķibināt to bildi pa savam. Man nebija svarīgi, kas tur beigās sanāks. Nu labi, īstenībā jau bija, tikai es cerēju, ka, liekot uz labu laimi, tāpat beigu beigās sanāks kaut kas labs. Pēc tam sekoja ilgs, grūts laiks, kad jaucu to ārā un laboju kļūdas - to bija daudz vairāk nekā sākumā likās. Jau pagājis kāds laiks, kopš rūpīgi apsveru, kur likt katru gabaliņu. Šķiet, ka nu visas kļūdas esmu izlabojusi, taču attēlu vienalga nesaskatu. Tas ir tik jocīgi! Redzu tak, ka katrs gabaliņš labi iederas savā vietā, bet ir tik daudz tukšu laukumu! Kad tie tiks aizpildīti un kas tur atklāsies? Tad ir vēl tādi puzles gabaliņi, kurus esmu izņēmusi no nepareizās vietas, bet lāgā nevaru atrast vietu, kur tie derētu. Ko man ar tiem darīt? It kā šķiet, ka tam tak var nepievērst uzmanību, bet nē - Dievs taču nedotu man "brāķi", kur kaut kā trūkst vai arī kaut kas lāgā neder. Taisnību sakot, labprāt noglabātu šo puzli un ilgāku laiku pie tās neatgrieztos, bet nevaru - skaidri zinu, ka Tēvu tas apbēdinātu. Vismaz, ja kādreiz Viņš katru dienu man deva jaunus šīs puzles gabaliņu, tad tagad tas notiek kādas trīs reizes retāk, kaut gan nevarētu teikt, ka to ir mazāk. Un tā es lieku savu puzli, nezinādama, kas tur beigās sanāks. Gaidu to dienu, kad beidzot sapratīšu, kāpēc man ir šī puzle.