Nevar salasīt? - September 19th, 2005

Es esmu riebīga. Mana vieta ir matemātika, jo neko citu es nezinu. Es esmu ciparu mašīna, kas visu nomēra, izrēķina, veic matemātiskas darbības un attiecīgi rīkojas. Ieraugot kādu cilvēku, es viņu uzreiz "izrēķinu" un man viss par viņu ir skaidrs.
"Tu atbrauksi pirms kora mājās? Atbrauc! Es tev uztaisīšu pusdienas." Mīļi, ne? Un "jauki" ir atnākt mājās, nevis aiziet ciemos, kur mani aicināja, un ieraudzīt, ka te neviena nav.
"dinciit, lūdzu atbrauc uz centru!" un "Nu ko tu tik ilgi? Es negibēju tur vairāk gaidīt."...
Man nevajag daudz draugu. Es negribu daudz draugu. Man pilnīgi pietiktu ar vienu, diviem cilvēkiem, kas mani nepiekāstu katru reizi, kad kāds pasauc. Un es negribu dzīvot blakus visiem saviem "draugiem". Gribu dzīvot tālu prom no citiem, jūras malā, nelielā mājā uz stāvas kraujas, kur ziemā plosās vētras un vasarā zied puķes, kur tuvumā nav nevienas mājas. Ar savu pelēko kaķi. Sēdēt vakaros pie kamīna, lasīt grāmatas un adīt garas jo garas, raibas šalles. Trīsreiz nedēļā doties uz skolu mācīt jūras malā dzīvojošos bērnus. Šad, tad aicināt savus skolēnus uz tēju un pīrādziņiem. Sestdienās cept baltmaizi. Svētdienās iet uz mazu baznīciņu.
Kāpēc? Jo es negribu dusmoties. Es gribu mīlēt visus cilvēkus sev apkārt, bet dažkārt tas ir tik grūti!

Mūzika mani padarīja atkal laimīgu.
Ārprāts, Oskars rīt brauc prom! Tik drīz! Dikti jocīgi. Žēl.