vinja
Dec. 28th, 2004 | 12:19 am
mood: draņķīgs
Vakar pamanīju, ka viņa ir klāt - atnākusi tā, ka es to pat nenojautu.
Kā es to varēju neredzēt? Šodien viņa cītīgi uzdarbojās. Plosījās bez
žēlastības. Tagad sāp. Tik smagi, ka atliek vien smaidīt uzsalušu
smaidu - lai neviens nemanītu, lai neviens nejautātu, lai neviens
nepārmestu. Bet pārmetīs vienalga, pārmetīs tiši tie, kuriem gar to nav
nekādas daļas. Cik stulbi ir būt cilvēkam un redzēt tikai to, ko gribās
redzēt! Samierināties? Nē! Tas nebūtu pareizi, bet vēl kaut ko izdarīt
nepareizi man bail. Jāmainās. Nav spēka, bet tomēr cīnīšos, lai arī ko
tas prasītu. Lūdziet par mani! Man tagad tas ir tik ļoti nepieciešams!