Ar actiņām
Kad pretīmnācēji uz mani īpaši bieži [at]skatās, mana pirmā doma ir, ka balsī runāju pati ar sevi un to neapzinos. Diezgan biedējoša doma.
Tie dīvaiņi, kuri runā ar sevi sabiedriskajā transportā (ikviens kādu ir pieredzējis), to arī droši vien neapzinās. Un nav taču tā, ka līdzjūtīgie blakussēdētāji mēdz pieklājīgi piebikstīt un teikt: "Atvainojiet, vai Jūs apzinaties, ka šobrīd runājat ar sevi?". Nē, visi sēž un slepus klausās, un smīn.
Sajukt prātā? Mazliet vilinoša doma, bet nē, paldies. Alternatīvās izmaksas šādai opcijai ir daudz par augstām.
Un, ja arī tomēr, tad ne tik drīz. Vēl daudz jāmācās:
Truly great madness cannot be achieved without significant intelligence.
Henrik Tikkanen
Tie dīvaiņi, kuri runā ar sevi sabiedriskajā transportā (ikviens kādu ir pieredzējis), to arī droši vien neapzinās. Un nav taču tā, ka līdzjūtīgie blakussēdētāji mēdz pieklājīgi piebikstīt un teikt: "Atvainojiet, vai Jūs apzinaties, ka šobrīd runājat ar sevi?". Nē, visi sēž un slepus klausās, un smīn.
Sajukt prātā? Mazliet vilinoša doma, bet nē, paldies. Alternatīvās izmaksas šādai opcijai ir daudz par augstām.
Un, ja arī tomēr, tad ne tik drīz. Vēl daudz jāmācās:
Truly great madness cannot be achieved without significant intelligence.
Henrik Tikkanen