08:28 pm
Iemācīties domāt klusu un nepierakstīt ir vienkāršāk nekā man likās. likās vajag cibu. bet nevajag.
Domāju klusu. Jūtu klusu. Neko nevienam nestāstu.
2010-tajā gadā.. sadzirdēju uzbraucienu savā virzienā:) ka esmu liekulīga.. visas lietas ko esmu darījusi no sirds, mirklī kad teicu, ka nav spēka un grūti.. mani nosauca par liekuli, jo ja jau grūti tad jau liekuļoju, ka patīk...
Lūk tajā arī slēpjas mana dzīves jēga un uztvere un prieks, ka tieši caur to grūti rodas dzīves prieks. Tā pat vien nekas nenotiek.
piecelties un iet. un darīt to kas patīk, kaut grūti:)
un vēl man ir teikts, ka man jādara lietas kuras mani dara laimīgu. Kaut man šķita, ka laimīgāka cilvēka par mani nav. Kaut protams es arī skumstu. bieži. Par to es bieži domāju. savas uztveres teorijas mainu. un tieši laimes un liekulības vārdu dēļ es svētkus svinēju savādāk. skatoties no malas.
un jā:) Secinājums man ir. neesmu liekuļojusi un protu būt laimīga no sirds.
Rītdien skriešu. aizklīdīšu līdz darbam/ieklīdīšu darbā. uzrakstīšu meitiņai vēstuli. un sākšu domāt par valentīndienu :)