| 5:07 am |
.....
Tu raudi nakts aizsegā, tavas asaras no pasaules noslēptas un šņuksti pieklusināti aiz tualetes durvīm. Acis vairs neredz skaidri, tās pārpludinātas ar sāpēm.
Aiz kalna stāv tava dzīve, dzīve, kuru tev šķiet vēl neesi sācis dzīvot. Bet šeit ielejā, kas tad šeitan ir? Tev tikai šķiet, ka te, kur tu savas dienas vadi, nav saules, ka ziedi tādi nespoži, mākoņi par daudz. Un vispār, atnāca aita, uzkāpa kalnā un dzīvoja tur.
Nesaprotu, kas ar mani notiek...katru nakti pamostos tieši trijos, vienalga, cikos būtu aizgājusi gulēt. Un tad velku savu dzīvību līdz pat 6 no rīta, kad mēģinu iemigt. Dažreiz tas izdomas, citreiz nē. Un es raudu. Man ļoti stipri sāp, es tikai nesaprotu, par ko, kāpēc? Vai man kādā cita sāpes jāizcieš, vai tās tiešām visas manas? Es raudu par viņu, par savu dzīvi, par visu...kā Latgalē apraudātājās, rauda par aizgājušo, dzied dziesmas. Vai tad tā var normāli dzīvot? Maz ēst, maz gulēt, strādāt daudz, to, kas neinteresē un arī ne visai patīk, raudāt katru nakti tās aizsegā?
Es jūtos kā dzejnieks, kam vārdi, vārdi, vārdi ir vienīgais, kas viņam patiesi pieder, viss pārējais, visas dzīve ir vienas lielas mokas viņam. Jā, aiz manas varbūt nesagraujamās ārienes, aiz vienmēr smaidīgo seju un pozitīvismu slēpjas dzīves moceklis, kam viss ikdienišķais, materiālais, reālais sagādā grūtības. Vai tiešām būs jāņem spalvas kāts un jāsāk piekopt sava iekšējā sajūta? Vai tās ir tikai iedomas, kas radušās no saskares ar reālo dzīvi un ikdienu.
Kāpēc es esmu šajā pasaulē? Lai tā mocītos? Nē, es esmu, lai izbaudītu katru dienu? Katru minūti no savas dzīve....es to arī vēlos, no sirds vēlos...vēlos dzīvot....vienkārši dzīvot. |