19:39
Man spilgtā atmiņā palicis, kā Viņš izskatijās pēdējoreizi, kad redzēju. Skumjas acis, drūma seja, matu garums, stiprās rokas, balss, lēnīgais tembrs kādā paziņoja, ka nākamā dienā lido prom, cik cieši turēja mani savā apskāvienā, kamēr raudāju, cik stabila bija stāja, pēdējais skūpsts. Pagājušas 44 dienas. Iepriekšējais netikšanās rekords ir pārspēts.Nākamā dienā, kad apjautu, ka nudien Viņš sēž lidmašīnā ar biļeti vienā virzienā rokā, man uznāca tādas niknas dusmas, ka situ sienai un spēru dīvānam. Dusmas ātri pagāja, bet smeldzīgums palika. Rūgtena garša reizēm vēl uzvirmo. Bet es zinu, ka satiksimies vēl ne vienu vien reizi un attālumu atgūsim ar uzviju. Un man vienalga, ko cilvēki forumus un citās vietās saka un stāsta no dzīves. Man vienalga, ka citi netic, ka kaut kas tāds var izdoties. Mēs vienmēr esam bijuši viens otram no attāluma. Tikai tagad 80 km vietā ir 3000 km. Es pirmo reizi mūžā tik ļoti apzinos, ka Viņa dēļ varētu skriet pasaulei apkārt.