Nezinu, kas ir labāk - vai tas, ka es jau esmu visu izdarījusi un 2 stundas varu darīt neko, vai tas, ka es varēju pagulēt līdz šim brīdim un tad censties kaut ko izdarīt.
Vilcienā klanījos. Vilkos kā zombijs. Puslekciju gulēju, otru pusi smējos. Pasniedzēja laikam sajuta, ka šodien esmu kā izdirsta jāņoga un lika man svētu mieru. Man laikam ir atgriezies 'es jums visiem pārgriezīšu rīkles' skatiens. Es nesaprotu kāpēc, neba es speciāli tā ..
Brīdī, kad visvairāk smeldz pēc mīļuma, dabonu tikai triviālas frāzes.
Vesela atrakcija šodien man bija "spārdīt" visādi dzeltenās kļavu lapas, kas manā ikdienas maršrutā ir lielā kvantumā. Un tajā brīdī es sapratu, ka es esmu iesprūdusi. Laikā un telpā. Jo mānīgs ir bijis mans līdzšinējais priekštats par to, ka laiks ātri skrien un priekšu, un ka mana dzīve vispār raiti rit. Nekā tamlīdzīga. Esmu iesprūdusi. Iekoncentrējusies un iekonservējusies. Un man ir pavisam savādāks plāns, lai no tā vāveres riteņa izlīstu ..
Atcerējos: kravas vilcienu vagoniem reizēm ir uzkļeksēti uzraksti "uralhim". Konstanti izlasu to kā "urlahim". No kurienes esmu izrāvusi ķīmiskās urlas?! Jābūt taču ķīmiskajiem urāliem.