20:01
Sāp galva, bet domām joprojām ir tieksme nesties liderīgā virzienā. Es gaidu zvanu. Varbūt tas mani izglābs, bet, ko gan cerēt - nekas jau nemainīsies. Pietrūkst pieskārienu, glāstu, skūpstu. Fiziski pietrūkst. Nieka 2 nedēļas jau darījušas savu .. Agrāk tā nebija, tad 2 vai 3 nedēļas nelikās ne pārāk ilgi ne pārāk kaut kā citādi. Tas bija normāli. Tagad es visu nedēļu gaidu, kad satiksimies. Laikam esam jau tiktāl pielipuši viens pie otra, ka attāluma klātbūtne sāk šķist neiederīga. Personīgi man ir iestrādājies, ka brīvdienu rītā jāpamožas Viņa apskāvienos. Brīvdienas ir mūsu dienas. Un kad tā nav, tad kaut kas trūkst. Tāda nepilnības un cauruma sajūta. Sarunas to kaut kā izglābj, bet ne pilnībā. Dīvainā kārtā tam visam dzīves ritmam esam kaut kā pieslīpējušies tā, ka viss strādā pašsaprotami. Šobrīd ir tā, bet vēlāk - vēlāk mūsu ielā arī būs svētki.