Manas dvēseles retrospekcija.

9. Jūlijs 2009

12:40 - Spilvens ne tāds.

Šis rīts ir pilnīgi un galīgi salūzis. Pretīga norguruma sajūta visās ķermeņa maliņās, bet vismaz atšķirībā no vakarvakara nesāp. Bet es tikuntā jūtos salauzta un iebāzta miniatūrā lādītē. Tas ir nomācoši. Pie visa ir vainīga vakardiena. Vakar es biju Liepājā. Ar sabiedriski transportu, precīzāk, autobusu turp un atpakaļ. Kopumā 8 stundas pavadītas ceļā, 3.5 pašā pilsētā. Es nevēlos vairs braukt ar autobusu tik tālu. Mans augums ērti nespēj satilpt tajā vietā, kas paredzēta sēdēšanai. Autobusos ir par šauru! Lija lietus. Daudz. Saliju krietni, bet jūra bija skaista. Īstenībā tas bija vienīgais, kas mani interesēja. Pārējā laikā es vienkārši vazājos līdzi un šad tad nopriecājos par to, kas iepriecināja manas acis. Un Saldus tagad man asociēsies ar skrējienu uz wc un štrunts par peļķēm, slapjām drēbēm, zibeni un pērkona ducināšanu un negaisu vispār.
Šodien es jūtos tukša. Jo vairāk man kāds kaut ko saka, jo spītīgāk es vēlos klusēt. Dabūšu arbūzu un šodien es dzīvošu laimīgi, tikai nebāzieties man virsū ar norādījumiem, ko darīt/nedarīt.
Vajag kaut ko, kas iepriecinātu.

16:07

Es jūtu, ka mani kaut kas lūzt. Ne burtiskā nozīmē. Rūgtuma kamols sirsniņā kļūst lielāks.
Powered by Sviesta Ciba