14:35 - Hold me, love me, don't ever go.
Esmu kā vējš, ja vari noķert vēju, tad noķersi arī mani. Un es nekad nebūšu standarts. Divas lietas, ko atceros no sava profila inboxā, kas man tur bija jau droši pirms diviem gadiem. Toreiz viņš man pajautāja tādu pavisam vienkāršu jautājumu:"Kas ir standarts?" Varbūt nejaušība, varbūt kaut kas cits, bet laikam tā bija jābūt, ka kkādā veidā viņš to manu profilu uzgāja un nezkāpēc es viņam atbildēju. Vispār nez kādām meitenēm viņš vēl tur rakstīja .. Bet tas jau nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka atradām ceļu viens pie otra. Salkani, banāli skan? Bet ar tādu domu es šorīt pamodos. Un reizēm liekas smieklīgi, ka viņš cenšas kaut ko pukoties par to, ka bijis rindā trešais. Kaut gan es nesaprotu, kā tie pirmie divi vispār skaitās! Pusgadu mēs sazinājāmies virtuāli ar pārtraukumu vēl pa vidu: līdz šim vienīgā un garākā e-pastu sarakste, tad vēstules draugos un tad sms, pēc tam skype. Savu izskatu līdz satikšanās mirklim, viņš man tā arī neatklāja. Īstenībā, tas padarīja visu interesantāku. Savā veidā viņš man sanāk kā Ziemassvētku dāvana, jo satikāmies mēs uzreiz pēc Ziemassvētkiem. Un tie sms kvantumi - mēnesī vidēji 400 sms nosūtītas. Telefona rēķini auga griezdamies. Kamēr vēl nebijām tikušies, pēdējās nedēļās jau vien sirds patīkami trīsēja no domas, ka es viņu redzēšu. Vispār vēl iepriekš atceros to skaļo paziņojumu meitenēm, pa ielu ejot, ka esmu atradusi savu Malfoju un dabūšu viņu sev. Es jau tad zināju. Pienāca īstā diena, viens skatiens un klikšķis. Iemīlējos tā, ka elpas trūka, galva reiba un pasaule pazuda. Neko man vairāk nevajadzēja, kā vien vēl satikt Viņu. Pienāca jaunais gads, negaidīti atbrauca arī Viņš uz mazu brītiņu un pirmajās jaungada stundās mūsu pirmais skūpsts. Viņam toreiz no manis esot bijis bail, nu es jau arī nebiju nekāda diži drosmīgā. Bet tas bija mīļi. Stāvot uz trepēm, es pakāpienu augstāk, un tas arī bija pirmais mūsu atklājums par trepju izdevīgumu. Pirms aizbraukšanas klusi pateikts "Mana maziņā",atvadu buča uz pieres un Viņš pagriezās un aizgāja, bet es atgriezos savās svinībās.Tā tas sākās. Pastaigas, cīnīšanās ar ziemas aukstumu, pavasaris, dzelzceļa tilts, pasta saliņa un viss pārējais, iepazīšanās ar abu ģimenēm, vasara. Sākums vienmēr skaists, bet ir skaisti joprojām. Pēc pusgada Viņš man atzinās mīlestībā, teica, ka esmu atradusi atslēdziņu uz viņa sirdi un uzdāvināja kuloniņu ar atslēdziņu un sirsniņu. Man jau iepriekš tik ļoti gribējās to pateikt, bet vienmēr tiklīdz sataisījos vārdi nenāca pār lūpām, bet Viņam apnika gaidīt un viss notika pats no sevis. Viss notika, kā bija jānotiek. Labākais, kas manā dzīvē ir. Mīlestība, kādu es vēl nekad nebiju iepazinusi, tāda, kas nav izmērāma un izstāstāma. Viņš mani pazīst vislabāk. Nevienam citam nekad neesmu ļāvusi tā sevi iepazīt. Tā nu mēs kopā esam. Šodien mums oficiālais pusotrs gads. Itkā maz, bet itkā daudz. Vienkārši gribējās pastāstīt, jo ir lietas, kas jāpieraksta, lai varētu pārlasīt.