10:29
Sapņi manā miegā manī izraisa kautkādas negatīvas emocijas, protams, ir arī tādi, kas parāda uz kaut ko pozitīvu, bet ir ārkārtīgi daudz tādu, kas atstāj pilnīgā neziņā. Sapņus es neredzu bieži. Pa ilgiem laikiem man bija tāds pavisam ikdienišķš sapnis. [Par laimi]. Viss sākās ar to, ka biju atnākusi no skolas, jau vakars un es zinu, ka man ir uzdots uz rītdienu uztaisīt makaronus vai rīsus ar dārzeņiem, jo tos vajadzēs kaut kādā priekšmetā. Šķiet, es mācījos kādā pamartskolas klasē. Tad nu sāku meistarot to ēdienu, uz ķeblīša uzliktas elektriskās plītiņas, vispirms rīsi, tad puķkāposti, tad paprika un pēkšņi atceros, ka mans zīmēšanas skolotājs [ārkārtīgi izskatīgs skolotājs] lika atrast kaķus kaut kur pilsētā un uzzīmēt tos. Vēl nopriecājos, ka manā rajonā ir daudz klejojošo kaķu, un nebūs man tālu nekur jāklīst meklējumos. Tad nu tie rīsi ar dārzeņiem palika karsējoties .. Es sāku savākt mantas, lai dotos kaķu medībās, izdomāju, ka varu vispirms viņus nofotgrafēt, lai nebūtu jāstav kaut kur mistiski un tumsā jāzīmē. Istabā ienāca mamma, nokontrolēja situāciju - ko es daru, ko darīšu, kur iešu - tad es gandrīzvai gatava, tūlīt jau došos, bet zvana telefons - paceļu, a zvanītājs izrādās drauga brālis. Jautā, ko daru, ko darīšu, zvana viņš mana drauga sakarā. Saka vēl, ka, lai braucu pie viņa, man jāizkāpjot Lāčos. Es kaut kā viņam nenoticēju, pateicu, ka nevaru un vēl kaut ko - vārdusakot, nebraukšu jau pie kaut kāda maniaka, pietam ārā ir jau melna tumsa, teicu, ka man bail pa pilsētu tumsā vienai iet un vēl kaut kur braukt. Saruna beidzās. Izeju ārā no mājas, nostaigāju savas sētas garumā trīsreiz šurpu turpu, ieeju atpakaļ mājā. Tur mamma priekšā, kaut ko pasaku viņai un eju uz savu istabu. Man atkal zvana telfons. Paceļu, zvana Mikijs. Viņa saka: " A tu nojaut, ka es šobrīd atrodos elektroniskās mūzikas festā?" Es dzirdu tuc tuc mūziku, nodomāju vēl, ka kaut kāds stulbums un saku viņai: "Jā, es dzirdu deju mūziku fonā, a kas?" Dažas nesakarīgas frāzes un es no viņas saprotu, ka zīmēšanā kaķi vajadzīgi uz nākamo otrdienu, nevis rītdienu (trešdienu), jo nākamotrdien ir nākošā zīmēšanas stunda. Nu doh. Man jau pašai tas nepieleca. Ok, kaķu epopeju beidzam, atcerējos par rīsiem - tos gan man skaidri uz nākamo dienu vajag. Rīsi visas tās stundas pacietīgi atradās uz tās ķeblītim uzstutētās plītiņas. Nekas piededzis nebija. Pamodos.Tik parasts un vienkāršs sapnis sen nebija bijis, tapēc jāpieraksta. Tādus es parasti ātri aizmirstu.