16:54 - Malā runas debīlās.
Pēc tādiem noguruma periodiem uznāk viss vienalga posms. Tad pēķšņi atskārt, ka viss jau ir tikai galvā un nemaz par ko cepties baigi. Visu laiku no mušas vien tika pūsts zilonis. Tas bija sen un nav vairs patiesība. Un tad no viss vienalga posma pārslēdzies uz es atkal jūtu posmu, un sāc labot un analizēt iepriekš šačakarēto. Sāc domāt. Sāc saprast.Varbūt ne visu, bet daļu gan, jo par vēl kādu lielu daļa sanāk vienkāršo dusmas uz sevi, kur tik idiotiski esi spējīgs rīkoties. To daļu tā īsti arī nevar saprast tik īsā laikā. Pēc tādiem posmiem atkal sāc pierakstīt savas patiesības. Pārlasīt vecās gan ne, tam ir vajadzīgs melanholiskais dvēseles stāvoklis, jo tad ne tikai atcerēsies un pasmaidīsi, bet pārdomāsi vēlreiz. Tādus periodus varētu iedalīt vai nu emociju līmeņos, viļnos, līknēs, vai cirkulācijās pa mazu apli lielā aplī. Es labāk teiktu tā pavisam vienkārši - dvēseles stāvoklis. Emocijas un jūtas esmu vienmēr saistījusi ar dvēseli. Neinteresē nekādi ķīmiskie stāvokļi vai kā tur bija. Dvēsele. Un, ja kādreiz kaut kas kaiš, tad dvēseli tāpat kā skapi var saremontēt, restaurēt vai pielabot, tikai jāņem vērā, ka tas vairs nebūs kā oriģinālā. Bet kaut kam arī ir jāmainās, uz vietas stāvēt nedrīkst. Nevar zināt, kas padarīs stiprāku. Jāatrod īstā superlīme, kas labi salīmē vai skrūve, kas pieskrūvē un skapim durvis turēsies. Tāpat arī dvēselei tik vajag īsto skrūvi vai superlīmi. Bet tas nenozīmē, ka tagad būtu 1001 mēģinājums jāizdara, lai atrastu īsto - tā tikai padarīs visu trakāk. Pārāk nobružātas lietas ar nepatīk. Vispār dīvaina, neapzināta analoģija ar skapi - laikam jau vienmēr sev saku, ka visas domas un emocijas jāsakārto pa plauktiņiem, un kur gan citur būs tādi plauktiņi, ja ne skapī. Un tas nav nekāds sviests, nekas nesaprotams. Tie ir mani pieraksti par sevi. Nejautājiet un nepārmetiet.Un tad es atceros, cik cietsirdīga man likās doma, ka kāds putns varetu būt kurls un nejūtīgs, stāvot uz sliedēm, nedzirdot, ka tuvojas vilciens, un nejūtot vibrācijas, tapt saplacināts un izšķaidīts plānumā plānāks par 1 mm. Tāpat kā puikas ar to santīmu toreiz. To es izdomāju, sēžot un gaidot vilcienu uz perona. Nē, žēlums par tādu domu man nepiemetās, bet tas vienkārši izklausās cietsirdīgi. Un tad vēl tie smukie debess un meža atspulgi aizaugušajos grāvjos - atgādināja, kā pasakās, akas ūdenī skatoties, varēja redzēt citu pasauli apakšā, tad arī tajos applūdušajos grāvjos tā likās - itkā tur zem tā necilā ūdens būtu skaista zila debess, meži, pļavas un miers, un cita pasaule vispār. Kaut gan tas bija tikai atspulgs nieka grāvī ..
Ceru, ka viņš kaut kā neievēroja un neņēma ļaunā, ka īpaši neiesaistījos tajā pasākumā, jo tā tiešām bija mana melnā diena. Vakars visu vērsa uz labo pusi. Svētdiena šķita idilliska, jo viss tā plūstoši un pats no sevis notika, pat neskatoties uz nogurdinošo kājāmgājienu.
Viss ir kārtībā. Man nav par ko sūdzēties. Neliedzu sev iespēju tā domāt. Kaut kur manī atkal uzpeldējis optimists. How wonderful life is, while you're in the world.