17:47 - Stealing society.
Visādas domas pa galvu maisās, neko nevar saprast. Tāda sajūta itkā viss izjuktu pa detaļām, bet tad atkal salīmētos kopā. Dīvaina sajūta.Tiešām nesaprotu kāpēc tas emo puika trešo dienu uz mani tā noskatās. Tas sākt palikt dīvaini! Un smieklīgi, jo neizprotami. Es vienmēr smejos par visu. Ne vienmēr tas ir jāņem ļaunprātīgi. Man šķiet, ka smiekli ir vienkāršākā aizsargreakcija, piedevām smiešanās vienmēr uzlabo pašsajūtu. Vismaz man.
Atcerējos, ka man reiz teica, ka es varētu būt bārmene. Es varētu tur iederēties. Par to domu joprojām pasmaidu. Tad pie manis nāktu katru vakaru parunāties un tas, savukārt, lai arī kā bija domāts, man likās mīļi. Tad man arī kāds cits teica, ka man piestāvētu strādāt kāda pagrabstāva telpās, ierakusies grāmatās un papīros, plānojot un domājot kko kopā vēl ar kādiem pāris radošiem cilvēkiem. Tad atklājās, ka man var piešķirt datoru un nosēdināt pie telefona. Tad vēl es varētu būt slavena rakstniece vai arī augstskolās pasniegt augstāko matemātiku. Protams pēdējās 2 lietas ir tīra ironija. Tā doma par pagrabstāvu man ir vistuvākā. Žēl, ka es nezinu, kas tā varētu būt par sfēru .. Interesanti, kur tik visi mani spēj iedomāties.
The Script - Rusty Halo
happy