Viņam ir dzīve un ir dzīve ar mani, man viņš ir visa dzīve. Kapēc es tā nemāku nodalīt šobrīd?!
Un vispār es gribētu lai būtu tā, ka pēc gadiem 10 vai 20 es varētu teikt 'tā mīl tikai vienreiz mūžā'. Kā es gribētu dzīvi tagad tādu kādu vēlētos ..
Es tiešām nesaprotu pasauli. Tā laikam ir mana lielākā problēma. Drošivien, ka ir vēl citas, bet tās es šobrīd negribu apzināties, jo galva jau tā pilna visādām domām. Saprotu, ka tas ko tagad saku, laikam ir liekams kategorijā 'sūdzēšanās', bet šobrīd es tam neko nevaru padarīt. Vispār nezinu ko lai dara - esmu apjukusi. Vismaz man nāk apjausma, ka šitā cīņa ar sevi ir jāizcīna .. bet tas ir grūti. Ja vien es mācētu pateikt visu kas uz sirds ..
Nākamā gada laikā nāksies laikam caur 'uguni un ūdeni' iziet, bet man ir cerība, ka pēc tam viss būs labi. Takš vienmēr beigās visam jābūt labi!