5. Aprīlis 2010

• 5.4.10 12:14
• Kad ieklausies sevī, tad dzirdi mokošu neziņu. Neziņu par to, kā būs rīt. Vai viss ir pa vecam? Vai mīlestība tiešām nerūsē? Jo man tomēr šķiet, ka ar kādu sūniņu apaug gan. Un tā tomēr ir jānokasa nost. Vai tiešām attiecības norūgst kā vecs vīns? Man jau šķiet, ka jo vecāks vīns, jo negaršīgāks.
  
• 0 rakstair doma

• 5.4.10 14:01
• Reizēm viņš izturās ārkārtīgi sasodīti un jauki, tik mīļi, ka gribas kļūt rupjai.
  
• 0 rakstair doma

• 5.4.10 16:10
• Stundiņu pastaigājos ārā. Jā, mana mūža otra mīlestība - pavasaris ir klāt!
  
• 0 rakstair doma

• 5.4.10 19:38
• Mani visdārgākie, līgava un līgavaini!
  
  Ne jau veltīgi šajās dienās Jums liku atcerēties to, kas reiz ir bijis un apjaust to, kas reiz būs.
  
  No tā mirkļa, kad Jūsu soļi pirmoreiz iešūpoja Zemi, es esmu Jūsu un vedu Jūs vienu pie otra. Vai Jums nav skaistas atmiņas par bijušo? Tas nekas, ka katram tās ir savas– no šī brīža, sākas kopējās. Nav šaubu, ka es esmu labsirdīgs un skaists un ka es Jūs mīlu.
  
  Tāpēc apsolu, ka turpmāk būšu vēl labvēlīgāks un skaistāks. Lai Jūs būtu laimīgi, nemaz nevajag daudz– roku rokā, siltumu mājās un maizi uz galda. Tas viss būs! Un lai Jums viss izdodas!
  
  Ejiet pa dzīvi ar mīlestības vārdu uz lūpām un laiku pa laikam atcerieties, ka Jums esmu es– visskaistākais, vislabvēlīgākais un tieši tāds, kādam man jābūt.
  
  P.S. Te vēl tāds stārķēns ar bēbi knābī. Tas ir smalks mājiens par to, ko es jums gatavoju nākotnē. Bet lai nu paliek nākotne – tagad lai atskan sauciens, ka viss ir rūgts un lai turpinās jautrība!!! Novēlu jums vieglu dejas soli un jautru prātu!
  
  Ar cieņu- Jūsu vienīgais un skaistākais liktenis
  
• 0 rakstair doma