13. Decembris 2008

• 13.12.08 02:38
• KAtra diena paiet kā karā. Ja nav ārējā konflikta ar Viņu, tad ir iekšējais, kas pluina dvēseli vēl vairāk. Katru dienu es lūdzos pie sevis, lai viss būtu labi, bet man atkal nākas saskarties ar savu spoguļattēlu, kas neļauj izlīdzināt manus vārdus. Jūtos ik brīžam kā noburta, kad Viņš ir blakām, jūtu medainu mīlestību, bet līdzko atālinās, ienīstu un nevaru ciest - par to ko saka, par to ko dara, un galu galā, ka esmu noticējusi vismaz pusideālām attiecībām. Mani tracina, kad Viņš naktīs neiet gulēt, bet vēl vairāk, kad naktī neatrodas man blakus, nav mājās. Tā es turpinu cīnīties ar šo cīņu sevī, un šobrīd gribas pīpēt, bet nav ko, tik baismi trula sajūta. Varb;ut tas ir negulēšanas trakums, bet es nevaru aizmigt, ja Viņš nav vismaz mājās.
  
• 1 rakstair doma

• 13.12.08 02:47
• Es ciest nevaru, kad Viņš rīkojas ar mani saistītās lietas pilnīgi slepeni, t.i. nekonsultējoties ar mani un neņemot vērā manu viedokli. Vajadzēja jau tā kā saprast, ka man ir ļoti svarīgs savs viedoklis.
  
• 0 rakstair doma

• 13.12.08 13:45
• Nezinu cikos viņš pārvilkās, pamodos 9 un vēl nebija. Tagad guļ un izskatās pēc maza eņģelīša. Jūtos nožēlojama savā izmisumā.
  
• 0 rakstair doma