Life is what you are making - šito es nenovēlu nevienam

ir otrā diena, kad esam ar čiepu jelgavā.. es pat nezinu, ar ko lai sāk. vakar kaut kā nebūt aizmigu, kad vismaz divas stundas nomocījos. izskatās gan, ka kaķim šeit patīk. es gan jūtos sagrauta. vakar pirms nakts gan ar ģirtu novēlējām viens otram bučas, bet gājām gulēt vairāk kā 100 kilometru attālumā viens no otra. es pamodos desmitos. savācos, paraudāju un aizgāju tepat uz baznīcu. nokavēju dievkalpojumu gandrīz stundu, bet tas nekas, man vajadzēja būt tur un nokrist uz ceļiem. kaut cik labi es jutos, kad ar māsu izgājām ārā. šķiet, ka viņa vienīgā domā, ka mēs ar ģirtu būsim vienmēr kopā. pārējie tā nedomā. mēs paskrituļojām, pasmējāmies, pastaigājāmies un runājām uz soliņa par puišiem. viņa ir vienīgā, kas mani šeit saprot.. tagad esmu atpakaļ jāņielā, tā arī neesmu pīpejusi kopš vakardienas pēcpusdienas . lai gan izdevības bija 10000... nezinu, kas ar mani. gribētos, bet tad man vajag absolūti manu vietu, vienai... ar ģirtu nebijām runājuši kopš es aizgāju uz baznīcu.. tad viņš man piezvanīja, teica, kad atbrauksim mājās, aizbrauksim pie viļņa. es jau gribu mājās, bet tas nav iespējams :( turklāt viņam operacija parīt, mēnesis ir tik ilgi

Garastāvoklis:: depressed