Life is what you are making - 8. Jūlijs 2013

Šodien pēc četru dienu pārtraukuma biju skriet un tas bija tas, kas vajadzīgs, lai gan neizturēju ierasto distanci lidz galam. Šodien ne. Un tad, kad tu vēlies ievilkt dziļi nāsīs gaisu, jūti mašīnu izpūtes gāzes. Pat šajā nostūrī, kur dzīvojam mēs. Skrienot daudz domāju.. Vēl tikai viens gads un tad, kas būs tad? Visu mūžu esmu domājusi, ka gribu strādāt šajā specialitātē un pamatīgi strādāt, bet tagad es vispār nezinu, ko es gribu. Laikam pietiks ar darbu, kas patiks un foršiem kolēģiem. Ar Ģirtu mums iet labi. Vakar 6 kilogramus zivju saķērām, balkonā gan bija asins pirts, jo viena zivs izlikās beigta, tad sāka spuroties, mēs ar Čiepu tīrījām logus, palodzes, grīdu un balkona maliņas. Jā, es pēdējās dienās esmu mazā kulinārīte, tik daudz gardu ņammu gatavoju un virtuvē varu pavadīt stundas. Arī šovakar. Tas tāpēc, ka Ģirts daudz strādā, man viņa trūkst. Vakar gan es biju riebīga. Tuvojoties īpašām meiteņu dienām, palieku niķīga. Slikta dūša un dusmojos par neko! Vakar arī sapūtos par kaut ko, labi, ka Ģirts ar mani sāka runāt un es iemigu, pat nemanot to. Jo biju vienkārši sanervozējusies par dažiem netīriem traukiem un mans prāts meklēja tik daudz ko, kam piesieties. Bet nevajag! Es gribu lasīt labas grāmatas. Vakar izlasīju visu mammas iedoto "Annas psiholoģiju" no A līdz Z. Gribu lasīt vēl un saprast vēl. Un vēl man gribas raudāt. Noteikti no tās stulbās sieviešu padarīšanas. Man vienkārši gribas raudāt. Klausos Pink "Family Portrait" un saprotu, ka man nepatīk, kad mamma reizēm dusmojas un raud, man nepatīk, ka pati īstenībā daru tāpat. Es gribu braukt lasīt mellenes, jā, tas izvēdinātu manu galvu. Un sestdien es gaidu ciemos tēti.