Life is what you are making - 22. Maijs 2013

Nu man ir 22 gadi, bet ar katru gadu vairāk šķiet, ka viss paliek sūdīgāk. Vismaz temperatūras man nav. Tad nu tā... Ģirts vakar atnāca, naktī mēs gulējām kā mājās, nevaru aprakstīt to laimes izjūtu. Viņš pat galviņu uzlika uz mana spilvena, tad man uz krūtīm, spiedās man klāt. No rīta runājāmies, es saprotu, ka daudz kur ir mana vaina. Jā, es pēdējā laikā nekopu sevi, nestaigāju kā lellīte, jā, es viņa zeķes skapī iemetu un jā, es reti pagatavoju garšīgas vakariņas. Jā, es par daudz iesaistu citus cilvēkus. Tagad viņš ir aizbraucis un mana ģimene domā, ka pavisam. Es gan nezinu, ko domā viņš. Mēs gan atkal mīlējāmies un es viņu pavadīju, apskāvāmies, sabučojāmies, bet kas būs tālāk? Es esmu kā būrī, jo neviens, neviens nezina, kā es jūtos. Un es nezinu, kā būs tālāk. Viņš taču atbrauca, bet mēs atkal sakasījāmies vakar. Tagad nav man ziņas, viņam izlādējies telefons. Man gribas aizbēgt, bet es pati nezinu, kur.. Es gribu mājās :(

Garastāvoklis:: apathetic