Life is what you are making - 29. Jūnijs 2012

Murgi, kā man visu nakti var būt murgi, es pamostos 9:59 un nejūtos izgulējusies.. Sākumā man bija kaut kāds sapnis, ka esmu RAFa deviņstāvenēs ar Rūdolfu un Katrīnu [un jā, mēs ar Rūdi dzeram alu, bet Kate viena pati kaut kādus divus lielos viskijus], pēkšņi viņi pazūd, man tik šausmīgi bail no kāpņu telpām, es skrienu uz savu pagalmu, sākas lietus, mamma saka, lai eju uz Jāņielu, tur mani gaidot Rūtiņa [māsīca], nodomāju, ka iešu pa Zāļu ielu, lai nomierinātos un uzpīpētu. Tad jau pēkšņi man it kā jābrauc uz Valmieru, jo Ģirts zvana un gaida, es tūlīt eju uz autobusu, esmu apmēram pie Katrīnas mājām, kad ārā ir tāds sniegputenis un sniegs, ka nav, kur kāju spert. Es nokrītu un zinu, ka ceļa vidū, saprotu, ka mani nobrauks. Tomēr kāds mani novelk malā, es raudu un grīļojos, zinu, ka mans autobuss ir 10:10, bet paskatos pulkstenī un ir 10:19.. Es raudu, jo zinu, ka nekur netikšu un tajā brīdī man ir viss vienalga. Tomēr brauc kaut kāds cits autobuss uz Valmieru un mani paņem. Par velti. Kaut kāda sieviete man uzmācīgi piesienas, tad es attopos blakus šoferim... Galvā man visu laiku skan mammas pārmetumi par manu dzīvokli, dzīvi, brīvo laiku un ārējo izskatu. Kā man tagad gribas raudāt. Ko tas viss nozīmē?? Plusā, tagad it kā mums viss ar Ģirtu ir ļoti jauki, bet es jūtos tik vientuļa. Vientuļa līdz pus7 vakarā, kad viņš ierodas, mēs skrienam, trenējamies un atpūšamies. Pa dienu man nav nekā. Pat Rūtu neesmu nu jau nedēļu satikusi.

Garastāvoklis:: artistic