Life is what you are making - 17. Jūnijs 2011

es pirms pāris dienām sāku lasīt grāmatu "alvas kliedziens", patiesībā tik laba. dienasgrāmata meitenei 14 gadu vecumā, sākumā tik 11, par skolu, par klasi, par zēniem, kuri tobrīd šķiet vieni stulbeņi. par iemīlēšanos vecāko klašu zēnā, mirstot nost no slimības, kas neļauj iet uz skolu un ķert puiša skatienu. pazīstamas sajūtas. pazīstamas j4v. tur ir personāžs mazā teicamniece Vita, kas aiz dusmām vienam puisim sejā iesvieda slapju tāfeles lupatu. gluži kā es pie ansonska neizturēju lašinski, uzmetu viņam virsū visu galdu. bet tās domas, šķiet, saista mani vēl joprojām. reizēm man tiešām liekas, ka es nemaz neesmu izaugusi, bet teikums par to, ka reiz katram būs sava nopietnā dzīve un viņi vairs nebūs kopā. spīdola. tiešām. šodien praksē vajadzēja filmēt via izlaidumu. ēmm.. galīgi negribējās, beigās saņēmu sevi rokās un šoreiz ar kalvi braucām. studentus dabūju aši: visi jau strādā savā jomā. gan krūtkrāmelis un viņa meitene, gan radio valmieras dīdžejs, vai nezinu, teiksim mediju darbinieks. labus cilvēkus dabūju. lai gan māris sākumā bija mans draugs, kalvis, šķiet, man palīdz daudz vairāk un tā. viņš ir drošāks, tāpēc es sāku justies drošāk. reini aši noķērām, kā gunta teica, lai jau puisim prieks. šis arī uzreiz bija klāt ar jautājumu: ko tad jūs abi šeit? un es: meklējam tevi! diezgan labi un gudri visu izstāstīja. tikai komentārs no kalvja: visu nakti laikam klubā bijis. tas bija ar ironiju, lai gan man sasodīti gribas uz klubu, bet jūs jau ziniet ģirtu, reizēm man pietrūkst vecā ģirta, lai gan viņš bija kašķīgāks, bet vismaz iedzēra un uzpīpēja, tagad šampis gandrīz mēnesi stāv un man vienai to taisīt īsti nevelk, bet tik ļoti gribas iedzert. es varu mainīties , un es mainos, bet. nē, nekādu bet šobrīd. viss ir ok. pašu rektorieni dabūju, knapi un tā, bet dabūju. esmu dikti apmierināta, gandrīz visu izlaidumu nosēdējām, nu līdz pat pus6. televīzijā pilnīgi neviena nebija, kods bija aizmirsts, bet beigu beigās iekšā tikām. nekādas jēgas palikt, mani atveda mājās, visu ceļu runājot par zaķiem un kaķiem, un to, kā smird valmieras piena kombināts. jauks piedāvājums - doties un pastaigāt tur. bet, protams! man ļoti negribas, lai prakse beidzas, bet tālāk? ko vēl es gribu? raudāt man gribējās izlaidumā, jo ir kā spīdolā, kultūras nams, viss, viss pārējais, tik mazi un jauki. vēl trīs gadi un tur sēdēšu es. nezinu, kas es būšu pa to laiku. bet sēdēt sēdēšu. iedomājos tēti ar kameru rokās, vairāk pagaidām neko. būs man diploms un ceru, ka nebūšu bezdarbniece. nebūšu. jābeidz, tikai varu teikt : cik man dīvainas izjūtas . rīt uz akvaparku un jelgavu.. pareizi

Garastāvoklis:: touched