Life is what you are making -

es nezinu, dzenu sevi postā. esmu izokšķerējusi pilnīgi visu iespējamo, visu ko vien internets ļauj atrast. un pārmetu sev, un liekos sev nepietiekami laba. ko es vispār muldu? varbūt tiešām šīs brīvdienas jēkabpilī un ,iespējams, vienai - man nāks tikai par labu. varēšu pasēdēt, vakarā uzpīpēt ar rūtu un daudz parunāt, daudz padomāt. sajusties kā agrāk. varbūt tiešām agrāk es biju lielāka personība? vismaz ar vairāk mērķiem. bet ģirts ir lielisks. bet šobrīd es nezinu, ko es gribu. man gribas būt jelgavas dzīvoklī pilnīgi vienai uz balkona ar datoru un cigareti rokās. un atkal domāt, nespēt aizmigt un just,ka iekšā viss kņud, no kaut kā baidīties, kaut ko gaidīt. kaut ko neparedzamu. vēl mazliet gribas raudāt, bet nejau skatoties kādas muļķīgas filmas. skolu šobrīd negribas nemaz, nemaz. tagad tā asociējas ar kaut ko sliktu, ar nogurumu un stulbu dienas ritmu: piecelies, paēd, uzpīpē, mācies, staigā, atkal paēd, sakārto māju un tā tālāk. nē, paldies, man vēl ir pāris dienas jeb nedēļa, lai nedarītu neko. pabūtu kopā ar sevi. bet esmu tāds cilvēks, kam prasās sabiedrības. šobrīd tā būtu rūta vai jana. varbūt pat vairāk uz janu man velk. jā. paņēmu repšes turpinājumu "alvas kliedzienam", proti , "Vara ratus", citēšu: kāpēc sievietes un vīrieši tad, kad apprecas [nejau vienmēr jāsaprot burtiski] zaudē savu identitāti, sāk domāt līdzīgi tāpēc, lai izvairītos no nevajadzīgiem skandāliem?

Garastāvoklis:: pessimistic