Vienkārši nekad nav iespējams būt pieredzējušam visās lietās. Es, piemēram, zinu, ka ir lietas, kurās tu 100% esi pieredzējusi vairāk nekā es. Man šobrīd pat prātā nāk vesela 1, par vēl kādām man būtu jāpadomā.
Un vienkārši man liekas, ka ja sanāk runāt par tēmu, kur vecākais būs pieredzējis to lietu dzīvē, bet jaunākais tikai lasījis grāmtās loģiski, ka par pieredzējušāku tomēr varēs uzskatīt to, kas to tik tiešām ir pieredzējis un, jo cilvēks kļūst vecāks, jo vairāk viņam liekas, ka viņš ir pieredzējis un, kas par to, ka tā iespējams ir citu laiku pieredze.

Es arī dažkārt skatos uz par sevi jaunākiem cilvēkiem un domāju, ka ne man bija tādas iespējas, ne es gribēju tādas iespējas un tādu dzīves pieredzi man arī neviens nav ļāvis uzkrāt un tomēr es jūtos pieaugusi jau kopš vismaz 13 gadu vecumam, bet, kad palasu tā brīža dienasgrāmatas tad atliek vien secināt, ka arī vēl tikai pirms 2 gadiem es esmu bijusi visītākais, naivais bērns. Varbūt vēl pēc 2 es domāšu tāpat. Tāpēc tas man leik secināt, ka pat, ja mēs to nesajūtam, tomēr ir kaut kas tāds, kad vecākam cilvēkam ļauj teikt kaut ko par jaunības maksimālismu.

Ai, es tagad pati līdz galam vairs nesaprotu, ko gribēju pateikt, bet aptuveni to, ko pateicu arī gribēju teikt. :D

Žēl, ka cilvēkiem nepadodas vienam otru cienīt rēķinoties ar dažādo pieredzi dažādajās lietās.