Nē, es neizpildīju savu plānu. Es nepaliku pie datora ar alu, bet gan devos svinēt ar vecākiem, radiem un vēl sazin kādiem cilvēkiem. Man nopirka sešpaku, un es laimīga malkoju, klausījos latviešu ziņģes, skatījos kā dejo arevien apreibušāki pieaugušie līdz sapratu, ka es gribu prom un pīpēt...

Tā nu es aizbēgu. Cauri tumšai pilsētai, bēgot no čigāniem uz Daugavas pusi, kur sasniedzu mērķi - ex klases biedru pārtijs..

Nafig Jāņus?

Es negribu vairs atrasties tādās situācijās un stadijās, bet viss labi, kas labi beidzas. Laikam tā. Jā.

Cerams, ka man ir slikta sirdsapziņa, vēl vairāk - es ceru, ka tās nav.

--

Vispār es gribu atpakaļ. Vienkārši kā mazs bērns - gribu atpakaļ uz Rīgu, bet varbūt pat ne uz Rīgu, be vienkārši gribu viņu...