I'd do anything to have her to myself,
Just to have her for myself.

Jebko, bet tas jebkas.. viņai ir vienaldzīgs. Es nespēju vairāk. Es esmu lauzusi neskaitāmus savus principus [ lai gan man tie nekad nav bijuši tik dzelžaini kā citiem ], riskējusi ar visu, ko vien bija iespējams riskēt, centusies mainīties un kļūt labāka, bet pat ja es vēlētos mainīties, es to nespētu, vismaz ne tik kardināli kā viņa to gribētu. Gana daudz zemoties un rāpot priekšā bez maz vai uz ceļiem, lai gan laikam mīlestība ir sava veida zemošanās, bet... NĒ, kopš šī brīža es saku nē visam, ko es centos izdarīt un panākt, visām centībām mainīties, izpatikt un panākt to, ko panākt nav iespējams..

Now I don't know what to do,
I don't know what to do
When she makes me sad.

Es izturēšu, es pārcietīšu, es varēšu :)

She is everything to me,
The unrequited dream,
The song that no one sings,
The unattainable.

Un tomēr dažas lietas paliks nemainīgas. Es varu censties turēties no krišanas kārdinājumā, es varu censties likt viņu mierā, es varu censties sev iestāstīt, ka man viņu nevajag, es varu pat pacensties viņu aizmirst, bet es nevaru izmainīt vienu - to, ka viņa tāpat būs mans viss. Diemžēl.

She's a myth that I have to believe in,
All I need to make it real is one more reason.

Viņa bija mans sapnis, mana izdoma un fantāzija, jā, es varu ticēt tam. Sapnis, kuram nav lemts piepildīties, izdomāts tēls, ideāls, kuru gribētos iegūt, bet nekas vairāk, mums taču visiem ir savi ideāli un sapņi? Cerams.

She isn't real.
I can't make her real.

Tādēļ laikam ir jāpievēršas tam, kas ir īsts un sasniedzams.

Good luck, Cepum. I try to start new life, a little bit..