Cik zināms, tad pasaulē ir visam jāmeklē pozitīvais un šodien, staigājot pa lietu es sapratu daudzas pozitīvas lietas tik negatīvā lietā kā mīļotā cilvēka pamešanā. Tikai konkrēti par mani vai mums [ ja es drīkstu lietot tādu vārdu. ]

*nav vairs jāuztraucas, ka tu uzvedis tizli vai saki kaut ko stulbu;
*nav jāuzklausa, ka tu smirdi pēc cigaretēm;
*nav jāuztraucas un jāmokās ar sirdsapziņas pārmetumiem, ja ir iedzerts viens vai divi, varbūt arī vairāk lieki aliņi;
*nav jādomā par to, ko un ar ko tu dari;
*var laist ar ko vien vēlies;
*nav jādomā par to, kāpēc mīļotais ir sagruzīts, skumjš un tu nevari neko tajā darīt;
*vēl vairāk - tu mistiskā veidā esi pie tā vainīgs;
*nav jāgruzās par to, ka tev nepārtraukti atsaka tikšanos un vairās;
*nav jādomā, kāpēc mīļotais, guļot blakus tev, tevi negrib;
*nav jāmokās ar pārdomām, kāpēc tu tiec ignorēts;
*nav jādomā, ko nepareizi esi izdarījis un kāpēc tas tiek noklusēts, nav jāmin un jāzīlē, ko tu dari nepareizi.

Protams arī jāpasaka paldies arī par visu skaisto, skaistāko, kas manā dzīvē ir bijis. Paldies par skaistajām dienām, vakariem, arī naktīm, ko mēdzām pavadīt kopā, paldies par skaistajiem mirkļiem un burvīgajām emocijām, ko raisīji, paldies par smaidiem, laimes asarām, arī skumju asarām, paldies, ka parādīji kā ir mīlēt, dzīvot un justies laimīgam, paldies par atmiņām. Tās es glabāšu dziļi ieslēgtas savā sirdī, tāpat kā savu mīlestību pret tevi. Paldies :)

bet beigas ir sākums kaut kam jaunam un es ticu, ka pasaulē ir cilvēks, kurš man dos gandrīz tikpat daudz, cik tu un vēl ļaus neuztraukties par ausgtāk minēto.

Viss beidzās kaut kā uz negatīvas nots, ar asarām, naidu un vēlmi iesist, bet tas nav pareizi, jo skaistajam arī bija jābeidzas skaisti..