Hopeless, or smth...

Viss labais nāk ar laiku, bet sliktais uzreiz.
Kāpēc?

Kālab nevar būt orādāk?

varbūt mums tā ir lemts, ka nelaimes mūs piemeklē biežāk nekā vajag.
Un tādējādi mēs saprotam, kas ir labs un patīkams.
Bet ja visu laiku mums būtu labi un patīkami, tad mēs kļūtu bezrūpīgi?
vai arī mēs ilgotos pēc tā sliktā, lai tas notiktu?
kas tad būtu, kas notiktu, ja mēs gaidītu too slikto?
Mēs pieredzētu nāvi?
Mēs redzētu, kā kāds tiek izvarots?
Kas?
Varbūt mūs nomāktu šī bezrūpīgā dzīve, kurā nekā slikta nav.
Bet, ja notiktu, tas sliktais, tajā bezrūpīgajā dzīvē, kas notiktu?
Mēs kristu panikā, jeb dživotu tā pat, bezrūpīgi, tālāk?
Tik daudz iespēju un visdažādākie varianti.


Ja man, vai kādam citam būtu laika, tad tos varētu izfilizofēt līdz galējībai, jeb aŗi , varam tos atstāt novārtā, un tikai, ik pa laikam pa tiem atcerēties.
iespe'jams, bet es beidzu.
tnx, ka lasījāt, kaut arī tas nebija vajadzīgs.
Jo šis ir vnk mans surugāts.