- 5/22/06 10:28 am
-
Nu labi- bailes no augstuma man tomēr nepiemīt pārāk lielā mērā. Bez problēmām varu pārkāpt margai 26 metru augstumā, un, turot sevi virvē, nodulferēties lejā. (No Baiļu vecā tramplīna augstākā gala) Vairāk adrenalīna sagādā uzkāpšana pa trampalīna kāju, pārvietošanās augšā pa slapjiem, izpuvušiem dēļiem un pēdējā sasaites biedra drošināšana, pie labas apziņas, ka manu spēku nu nekādi nepietiek divreiz par mani smagāka vīrieša noturēšanai.
Galvā visai ātri izkalkulējas piestiprināšanās punkta un pašdrošināšanas virvju garums, potenciālais lidojuma leņķis un kuras ķermeņa daļas pret ko visticamāk atsitīsies, un aktuāls kļūst jautājums, vai pirmais sasaites biedrs ir atstājis sasaites virves rezervi, jo rāviena gadījumā arī viņš lidos man virsū. Papildus tam, otras komandas meitene, kura ir uzkāpusi ar apakšējo drošināšanu un šajā brīdī ir no tās atvienojusies, ir spiesta pārlikt aptverošo mezglu uz lejā nekur neatsietas virves-margas, lai tiktu garām manai nospriegotajai drošināšanas virvei, kurai viņa ir nostājusies ar katru kāju savā pusē.
Tā īsi apkopojot situāciju- kritēji būtu četri (ja neaizķertu vēl vienu tajā brīdī augšā atrodošos cilvēku un vēl vienu cilvēku, kas tajā brīdī kāpj), vienam būtu tikai izbīlis, diviem (ieskaitot mani) vieglāki vai smagāki sasitumi, var gadīties lūzumi, un ceturtais- meitene- varētu izdzīvot tikai brīnumaina gadījuma pēc.
To nu es nespēju saprast, kā var tā nedomāt un taisīt tik rupjas drošības kļūdas. Es pati šajā situācijā arī būtu varējusi uztaisīt vēl papildus drošības sistēmu- saīsināt pašdrošināšanas virvi un pie drošināšanas virves no neatkarīga piestiprināšanas punkta pievienojusi vismaz ŗepšņori ar aptverošo mezglu, jo nekādu papildus mehānisko ierīču (kaut vai žumāra) man augšā nebija. Diemžēl, to es varēju apcerēt tikai teorētiski, jo mēs ar pēdējo sasites biedru viens otru neredzējām, kā arī spēcīgās lietusgāzes dēļ bija apgrūtināta mūsu sazināšanās, un viņš jau bija uzsācis kāpšanu tikko es biju sagatavojusies uz pamatdrošināšanu.
Pārējie mūsu izpildītie "vingrinājumi" bija daudz tuvāki zemei un vairāk teorētiski. Bet vissmieklīgāko maztraumiņu es dabūju brīdī, kas rāpos aukšā pa resnu no akmeņiem mūrētu stabu, vienā brīdī, man ceļot labo kāju, izslīdēja arī kreisā un es paliku karājamies tikai savās rokās, pieķērusies pie akmeņiem, bet nelielā kritiena brīdī atsitos ar zodu pret akmeni un gandrīz paliku bez apakšējiem zobiem. Tiku cauri ar caurumu apakšlūpā un rāpos tik augstāk.
Atvainojos par slengu.