- Velo III
- 5/15/06 01:30 pm
-
Tā vietā, lai dotos uz Valmieras apkārtni kopā ar savu komendu trenēties kāpšanā, es aizbildinoties ar savu vēl joprojām traumēto kājas pirkstu, uz 2,5 dienām sēdos atkal uz divriteņa, lai šoreiz apbraukātu Kurzemes pusi.
Piektdien uzreiz pēc darba uz vilcienu Rīga- Liepāja, kurā gan nepastāv tāda iespēja kā sēdēt tajā pašā vagonā, kurā atrodas tava bagāža, t.i., riteņi, toties pirmajā vagonā rāda video un var dabūt kafiju, tēju un kakao.
Kamēr studējam kartes un prātuļojam, kur kāpt ārā- Skrundā vai Liepājā, Skrunda ir jau garām, tātad braucam līdz Liepājai.
Liepājā kā jau vienmēr dzestrs vējš velk gar kailajiiem elkoņiem, pamazām krēslo. Iestūrējam Rožu laukumā un iekārtojamies uz sātīgām vakariņām Baron Bumbier's iestādījumā. Kamēr ēdam, ir jau pavisam satumsis un palicis pavisam auksts, bet tas mums netraucē uzsākt mīšanos prom no pilsētas. Domās sasveicinos un atsveicinos no vecmammas, kas dzīvo pāris kvartālu attālumā. Uzņemam kursu uz Aizputi, bet drīz vien apkārt sabiezē tādi miglas vāli, ka savu riteņa stūri neredz, kur nu vēl garāmbraucošās mašīnas spētu pamanīt mūsu gaismiņas, kas pazūd miglā kā nebijušas. Skaidrs, ka tādos apstākļos pa šoseju braukt ir vairāk kā bīstami, tāpēc ejam ar kājām, līdz varam nogriezties uz lauku ceļa. Un te nu sākās brauciena patīkamākā daļa- nakts, tukšs lauku ceļš, visapkārt migla, migla vien, kas pamazām izklīst un atklāj pilnmēnesi un zvaigžņu laukus. Mēness apgaismo ceļu un spoguļojas apkārtnes ezeriņos, putni pilnās rīklēs izrāda savas dziedātprasmes, ar tiem skaļumā sacenšas vardes, riteņbraukšana padodas arvien veiklāk, un nemanot jau sāk aust gaisma. Kad nonākam naktsmītnei noskatītā ezera malā pulkstens ir jau 5:00, un visapkārt ir spilgta diena. Naktsputni un mēs dodamies dusēt.
Pamostamies pēpusdienā, aizbraucam līdz Aizputei paēst un tad uz galveno brauciena mērķi- "Ziediņu" mājām netālu no Kundu pilskalna- uz vislielāko ķiršu dārzu Baltijā, kas šobrīd ir pilnos ziedos un maigi dūc no bišu pārpilnības ziedos. Saimnieku nekur nemana, kuplākajā ķirsī savā ligzdā sēž stārķis, zirgs pļaviņā nāk klāt, aposta un spiež pieri pie pleca- grib kaut ko garšīgu, bet mums nav ar ko cienāt. Kad bijām šajā dārzā pirms gada, visa pļava bija vienās pienenēs, un no ķiršu zariem pie mazākās vēja pūsmas sniga baltu ziedlapiņu sniegs, šogad esam atbraukuši agrāk- pienenes zied tikai retā, un viss ziedu skaistums vēl turas zaros.
Tālāk mūsu ceļš ved taisni iekšā mežā- gribam apciemot sen neredzēto Muižu, Kundu pilskalnu, Elles gravu un tuvumā esošo bezdubenu, kurš esot meteorīta izsists krāteris- pēc tāda arī izskatās. Pazīstamais muižas stāvs ar izskalotām mālu sienām, savu noslēpumaino auru, senuma smaržu un aizaugušo ābeļdārzu, kurā izbiedējam stirnu. Pazīstami daudz odu, kuri gan vēl nav īsti pamodušies un tāpēc mūs pārāk nemoka. Šī ir īpaša vieta, kas tur pabijis, tas sapratīs. Telti ceļam gluži turpat, kur pirms gada- pilskalna priekškalniņā, kur uz Jāņiem tiek degts ugunskurs. Kamēr vīrietis kur mūsu ugunskuru, es dodos uz bezdubenu ciemos pie bebriem un dzērvēm, kuras, man tuvojoties, paceļas spārnos, lasu zālītes mums tējai, uzkāpju pilskalnā un no tā augšas vēroju kā saule kāpjas lejup aiz bezdubeni ieskaujošajām eglēm. Viss mežs dzīvības pilns.
Siltas vakariņas, zālīšu tēja, liels nogurums un salds miegs.
Vēls svētdienas rīts, paēdam, pasauļojamies līdz sāk mesties zosāda. Griežam riteņus Skrundas virzienā un tik braucam un braucam, grantij šņirkstot starp zobiem. Pirms Skrundas iegriežamies mežā un atduramies Līdumniekos- Skrundas lokatora militārajā pilsētiņā, kas sagaida mūs ar slēgtiem vārtiem, uzrakstiem STOP, KONTROLES PUNKTS, POD NAPRJAZHENIEM un ATVAINOJIET, PIE MUMS ŠOBRĪD PUSDIENLAIKS. Pie vārtu režģa ar sarūsējušu saspraudi piestiprināta apdzeltējusi nez no kurienes izplēsta papīra lapiņa ar pabalējušu ierakstu: "apgaita" un mobilā telefona numurs, kas sākas ar 6. No pamestu daudzstāvu māju pamesta bērnu rotaļlaukuma paceļas stārķis, mēs ielienam ēkā, kurā plakāta aptuvenais teksts krievu valodā vēsta: "turi godā un vairo savas armijas daļas teicamās kaujas prasmes". Man gribas palikt nakšņot kādā no pamestajiem dzīvokļiem, bet vilcināšanās nelegāli kāpt pāri sētai un izsalkums ņem virsroku- izlemjam doties uz Skrundu paēst un tad domāt par natsmītnes vietu. Nepiedodami labas vakariņas Skrundā, vīrietis labprāt turpinātu naktī mīties uz Saldu, bet man atšķirībā no viņa pirmdienā ir jāstrādā, un es negribu riskēt nokavēt pirmdienas agro rīta vilcienu, tāpēc paliekam mežā Skrundas tuvumā. Nakts tumsā aizstaigājam līdz tuvējam purvam, sēžam un klausāmies skaņu bagātībā- dzirdam, kā bebrs gāž koku, un zosis, kāsī atlidojušas, nosēžas ūdenī un gāginādamas plunčājas, vardes ņemās vai trakas palikdamas. Vakars ar savu aukstumu sola krietni saldējošu nakti.
Pēc fiziskas slodzes un nakts mērenās salšanas, vai cik grūti piecelties pirms 6:00, lai paspētu uz vilcienu, bet viens otru buhņīdami, augšā tomēr esam, bez panākumiem mēģinām pieņemt kaut cik civilizētu izskatu. Vilcienā piesaistām daudz uzmanības- tā vienmēr pēc dzīvošanas mežā nav tik vienkārši ielekt atpakaļ civilizācijā.
Cik km nobraukti ar riteni... precīzi nezinu, aptuveni 150 km. Ļoti aptuveni.