- 5/29/15 01:28 pm
-
Vispār būšana Latvijā vienmēr notiek pēc līdzīga emocionālā scenārija. Pirmās dienas ir visu skaisto atmiņu un ilūziju sabrukšana. Viss krīt un brūk un brīkš brākš līdz pāri ir palikusi tikai drupu kaudze. Nākamajās dienās veidojas pieradums un varbūt arī rezignācija, un no tām drupām sāk pamazām būvēties jauns viedoklis un jaunas sajūtas līdz nonāk līdz stadijai, kurā viss liekas normāli, ne tik jaukais tiek ignorēts un tiek baudītas jaukās lietas. Ap dienu desmito sāk neizbēgami uznākt sajūta, ka ir jau normāli, bet ilgstoši dzīvot es te tomēr īsti nevarētu/negribētu, ja vien nebūtu kaut kādas īpašas spēcīgas papildu motivācijas. Vismaz pagaidām ne.
Tā notiek arī ar citām vietām, Latvija šajā ziņā nav unikāls izņēmums. Un ir vietas, kas beigu beigās savaldzina, pat ja arī sākotnēji I'm not impressed, un ir citas, kas ne tik ļoti. Vēl ir vietas, patiesībā - lielākā daļa vietu, no kurām es vispār neko nesagaidu, un zemas ekspektācijas gandrīz vienmēr garantē pozitīvus pārsteigumus.