March 30th, 2020

• 3/30/20 09:45 am
• Visērmīgāko sajūtu es tomēr noķēru lidostā.
  Tādas ēkas un infrastrukūra, kas ir būvēta un dizainēta ļaužu masām, bet tagad ir tukša un pēkšņi zaudējusi ikdienišķo dunu, burzmu, ritmu un pārpilnības ilūziju ir visspocīgākās.
  Mans lidojums 7:20, nākošais 10:00, kopā kādi pieci pa visu dienu. Lidojumu saraksts pamatā sastāv no cancelled, cancelled, cancelled, cancelled.... Čekinā 3 pasažieri, darbinieku kādas 3 reizes vairāk. Kopā salasās 16 pasažieri uz šo lidojumu, un tie arī ir vienīgie pasažieri visā lidostā.
  Drošības pārbaudes darbinieki skumji sarunājas par to, kā tūlīt būs jāiet bezalgas un beztermiņa atvaļinājumā.
  No kafejnīcām atvērta tikai viena vienīga, bet vismaz pie viņiem retais pasažieris un vairāki no lidmašīnas apkalpes iegādājas savas takeaway dziras. Avīžu, grāmatu un saldumu kioskam gan tā neveicas, neviens tur neiegriežas. Neviens cits veikals nav atvērts vispār.
  Klīdu tajā atbalss pilnajā tukšumā kopā ar draugu, kas atveda mani uz lidostu un gribēja pārliecināties, ka lidmašīna tiešām paceļas (un ja nepaceļas, piedāvājās vest mani 5 stundas gar piekrasti - pusceļu līdz Kirrai, kamēr no otra gala man pretī brauktu dārgais)... un visu laiku turējās pusotra metra attālumā no manis, un jutos kā pasaules gala filmā. Neagresīvā, tādā, kurā cilvēki pazūd klusi un nemanāmi, bet palikušie turpina iet un darīt, ko vienmēr darījuši.
  
  Šķita, ka vienīgajam lidojumam lidostā ar 16 pasažieriem būtu jānorit super vienkārši. Bet kas to deva.
  Sākās ar to, ka viens pasažieris nosūdzēja citu, kurš bija izvēmies. Apkalpe negribēja laist lidmašīnā, lai gan vemstīgais pamatoti argumentēja, ka vemšana nav COVID19 simptoms un viņam tiešam esot jātiek uz šo reisu. Vienā brīdī stjuarte pagriezās pret mums un prasīja, vai pārējie pasažieri ir ar mieru, ka viņš lido. Bet starp mums bija tik lielas attarpes, ka es tā arī nesadzirdēju, ko citi ceļotāji atbild. Atnāca apsardze, un reisā ielaists viņš netika.
  
  Sakāpām lidmašīnā izretinoties ar pāris tukšām krēslu rindām starp katru pasažeri, aizvērās durvis un jau nopriecājāmies, ka tūlīt jau viss notiks. Izpalīdzīgais draugs to redzot ziņo, ka dosies nu mājās, lai man labi lidojas. Bet pēc stundas mēs vēl joprojām esam uz skrejceļa. Tehniska kļūme (tieši šai lidmašīnai no desmitiem, kas noparkotas Sidnejā un vairs nelido), saziņa ar tehnisko dienestu Melburnā, salabot varot, bet prasīs vēl 30 mins, mums būšot ātrāk pārsēsties uz citu lidmašīnu.
  
  Deja vu, atkal sēžam tukšajā termināli, gaidām iekāpšanu, tikai otrā koridora pusē. Draugs ziņo, ka nu ir paēdis brokastis un vēl joprojām gatavs mani vest ar mašīnu, dārgais jau prasa, vai man šķiet, ka es vispār kaut kur nokļūšu. Bet man noskaņojums tāds, ka viss notiks, klausos zinātnes podkāstus... un beigās viss arī notiek. Ar tikai 2 stundu nokavēšanos un pamatīgu devu apokaliptisku sajūtu.
  
• 2 teicaMan ir ko teikt

• 3/30/20 08:57 pm
• Ievēroju, ka Austrālijā vēl joprojām ir mazāk COVID-19 gadījumu uz miljonu iedzīvotāju nekā Lavijā.
  Mazākām valstīm gan ir vieglāk strauji pieaugt šajā rādītājā, ja vīruss sāk izplatīties blīvi apdzivotā vietā, kurā dzīvo liela proporcija no populācijas.
  
• 5 teicaMan ir ko teikt