déjà vecu
déjà vecu
March 23rd, 2012
- 3/23/12 02:18 pm
- Bieži jau tā negadās, ka plaukts uzkrīt uz galvas.
Bet man tā gadījās vakar, un kā likts, viena pāris kg smaga stikla burka man tieši pa pieri.
Piere pušu, asinis šķīst, virtuve pilna ar stikla un trauku lausku un dažādu putraimu maisījumu biezā slāni.
Ģībonis nāk virsū, tad nu guļos uz zemes un gaidu ātros, kratos šoka drebuļos un liekas, ka ir baisi auksts.
Vot stulbi, domāju, atbrauks ātrie, a bet ja es bez samaņas,
tad tak ne kāpņu telpas, ne dzīvokļa durvis nevarēšu viņiem atvērt, ko ta šie darīs.
Ilgi tie ātrie mani meklēja, man jau paspēja roka pie galvas piekalst ar žūstošajām asinīm
(jo nez kāpēc gribējās to caurumu vislaik ar roku piesegt, un arī likās, ka ar spiedienu mazāk asiņos).
Bet neko- caurumu pierē slimīcā aizlīmēja (pirmo reizi redzu, ka brūces tagad nevis šuj bet līmē) un gultas rēžīms uz pāris dienām,
lai smadzeņu statricinājumu izgulētu.
Tagad vēl visādās košās krāsās tas milzu puns uz pieres krāsosies, un vispār, būšu tagad iezīmēta.
Vispār jāsecina, ka martam patīk mani "satricināt". Šoreiz tas bija mazāk psiholoģiski traumējoši, kā Japānas zemestrīce pirms gada,
toties fiziski stipri sāpīgāk.
-
3 teicaMan ir ko teikt