February 1st, 2012

• īsāk sakot: man ir lieliska komanda
• 2/1/12 09:23 pm
• kas vakar pārēdās skaidrā itāļu valodā runājošā alžīrieša Momo down to earth picērijā
  (pa visu sienu ar notecējušiem ziliem burtiem: Diego Armando MARADONA ),
  piedzerot klāt daudzas pudeles vislabākā vīna, kas vien viņiem atradās + limoncello + grappa, nemaz nerunājot par pirms tam birojā jau piebeigto džintoniku ar gurķi
  (man pa to laiku stūrīti kautri strebjot savu zupiņu un ūdeni, kas bija mana pirmā maltīte pēc pāris dienu Delhi-belly).
  
  Viss vakars tika pavadīts visai itāliskā stilā ar tipisko komunicēšanas manieri un decibeliem
  kas īpaši uzviļņoja brīžos, kad visi vienlaicīgi centās nodibināt despotisku autokrātiju picu pasūtīšanas jautājumā.
  
  Tāpat tika bīdīta teorija, ka es un co varētu būt wet-nurses, nodaļai draudošajā desertification situācijā.
  Mūsu native english speaker Rozalindai nācās vairākas reizes skaidrot iereibušajiem prātiem šī termina etimoloģiju.
  
  Ap vieniem sākām izklīst pa mājām secinot, ka vienīgā bariņa rīcībā esošā automašīna pa šo laiku uzlausta, izsitot stiklu.
  Pa ceļam metro uzdancojām ar stieņiem.
  
  Šorīt es jau biju atslābusi par savu agrā rīta prezentāciju, ko pati negulēšanas, vārīgās gremošanas sistēmas un šīs uzdzīves dēļ knapi spēju artikulēt
  bet nekā- visi kolēgas uz strīpas, svaigi kā gurķīši, gatavi bombardēt ar kritiskiem komentāriem un iedziļināties jautājumā.
  
  Lūk, par to es viņus visus cienu.
  (un protams arī par viņu desmitos skaitāmajām zinātniskajām publikācijām top žurnālos, pieredzi ANO, OECD, FAO, dažādās valdībās un delegācijās)
  
• 0 teicaMan ir ko teikt