January 16th, 2007

• Kāpēc reizēm ir tik grūti pamosties
• 1/16/07 12:19 pm
• Tāpēc, ka šonakt mēs bijām kādā kalnainā un ļoti aukstā vietā. Bija visai daudz it kā man pazīstamu cilvēku, no kuriem vienam bija jāveic visu labā kāds uzdevums kalnā, riskējot nosaldēt pirkstus. Visi pārējie paslēpās iekštelpu siltumā un komfortā. Kad labprātīgais uzdevuma veicējs naktī vēl nebija atgriezties, man kļuva skaidrs, ka kādam ir jāiet palīgā. Tomēr nevienu tas neinteresēja, un man nācās pašai savilkt kājās vairākas vilnas zeķes no dāžadiem pāriem (viena zeķe bija rozā- tieši tāda, kāda manis pirmā mājturībā adītā zeķe) un iet laukā tumsā un salā. Kādu brīdi kārpījos augšā pa apledojušo kalnu, līdz ieraudzīju meklēto un atviegloti sapratu, ka ar viņu viss ir kārtībā un viņš jau dodas atpakaļ. Es tad nu viņam sekoju. Tomēr vienā brīdī viņš bija stipri no manis attālinājies un es ar šausmām ievēroju, ka starp melnajiem kokiem pa mēness apspīdēto sniegu man tešas virsū liels melnu suņu bars. Tie nebija tikai suņi, barā bija arī suņ-cilvēki. Es sapratu, ka no šiem nezvēriem es nespēšu aizbēgt un arī cīnīties ar tiem nav man pa spēkam, līdz ar to vienīgā izeja bija pārvarēt savas bailes un pavisam mierīgi sagaidīt viņus. Mežonīgi riedams bars atskrēja līdz manīm un ar atņirgtiem ilkņiem riņķoja ap mani, bet nerakstīts likums viņiem liedza uzbrukt kādam, kas nebaidās. Bet es savukārt sapratu, kāpēc viņi tik ļoti vēlas man uzbrukt- gan suņi gan suņ-cilvēki bija galīgi izbadējušies un novārguši. Saprazdami, ka mani apēst nevarēs, viņi sāka glausties pie manis, meklējot siltumu un mierinājumu, un es ievēroju, ka vienai suņ-sievietei ir mazs bērniņš, kurš tūlīt aiz bada nomirs. Un mēs tur neko nevarējām darīt- aprakām viņu nez no kurienes uzradušās vecās lapās, atstājām sejiņu ārā un visi kopā vērojām, kā bērns mirst. Viņš nomira.
  
• 4 teicaMan ir ko teikt

• 1/16/07 04:25 pm
• Vakar Jāņa Sētā šķirstīju grāmatiņu par trekošanu Japānā un pie nodaļas par atbildīgu uzvedību un atkritumu savākšanu bija ielikta arī haika, kas latviski skanētu apmēram tā:
  
  Dzeltens akurāts caurumiņš
  Sniegā aiz vārtiņiem
  Kāds pačurājis
  
  Diemžēl autoru neatceros.
  
• 3 teicaMan ir ko teikt