November 2nd, 2006

• Es katru nakti redzu un piedzīvoju lieliskus stāstus
• 11/2/06 04:33 pm
• Vakarnakt es biju nonākusi vietā, kurā viss bija sarkanbrūnas klintis un tuksneši, un tur dzīvoja ļaudis ar savdabīgām paražām. Tieši šajā brīdī savā "pilsētiņā" viņi svinēja kādus no saviem svētkiem, kuru galvenais elements bija dūmi- pilsētā nepārtraukti dažādās, bet stingri noteiktās trajektorijās tika izlaisti balti, biezi dūmi. Es uzturējos apmetnē ne pārāk lielā attālumā no pilsētiņas, un var būt tāpēc arī es trāpījos šo dūmu trajektoriju ceļā. Un kad es redzēju dūmu šalti sev tuvojamies, es arī ieraudzīju to izcelsmes avotu. Dūmu radītāji bija divi- večiņa un mazs puisītis. Viņi brīvi lidoja gaisā, ļoti stingri ievērojot viņiem vien zināmās trajektorijas, aiz sevis atstādami baltu miglu. Visbeidzot viņi atlidoja pie manis vēlreiz un teica, ka tagad viņiem jādodas tālāk uz īpašu vietu, un, ja es vēlos, es varu doties viņiem līdzi. Es, protams, vēlējos. Viņi nomainīja pārvietošanās veidu no lidošanas uz iešanu, kas neparāk labi padevās mazajam puisēnam, tāpēc viņam bija nepieciešams aiz baltās adītās vestītes ielikt ķieģeli, kas turētu viņu pie zemes. Ķieģelis visu laiku slīdēja ārā un nekādi neturējās vestītē, tāpēc paņēmu puisēnu rokās ar visu ķieģeli, lai nestu. Ceļš uz "īpašo vietu" bija milzīgas sarkanbrūna akmens kāpnes, bez redzama sākuma un beigām, kas tomēr aizveda mūs... un tur jau sākās cits stāsts.
  
• 3 teicaMan ir ko teikt