May 25th, 2006

• 5/25/06 01:07 pm
• O- sapņi, sapnīši.
  
  Iepriekšējā naktī sapnī man bija viens ārkārtīgi mīļš cilvēks, bet no šī cilvēka bija pāri palikusi (neatceros, kāpēc) tikai galva un roka, es nesu šo mīļo galvu, apķērusi abām rokām, un visu laiku murmulēju kaut kādus mīļvārdiņus, mīļā seja skatījās manī un smaidīja. Pēdējā sapņa aina- mana mīļā galva un roka guļ uz bleķa galda, un dzīvajām sastāvdaļām klāt ir pietaisīts ar silikonu apvilkts ķermenis, tikai vēl nekustīgs.
  
  Šonakt pa vidu citiem notikumiem un cilvēkiem, es greznajā pilī satikos ar tās īpašnieku- virtuves skapītī dzīvojošu kroplīti. Lai gan man nebija nekādu konkrētas kroplības pierādījumu... normāls cilvēks taču nevar dzīvot trauku skapītī, bet par to vēlāk. Viņš bija ļoti nelaipns, jo mēs tusējām pa viņa pili, bet vissvarīgāk viņam bija tas, ka mēs nepiekopjam aristokrātisku etiķeti. Reāli visu laiku, kāds no mūsu kompānijas sēdēja uz skapīša un turēja ciet durvis, lai šis nelien ārā. Vēlāk man izdevās ar viņu atrast sava veida kontaktu, un visu laiku nepameta sajūta, ka viņa seja man ir ļoti pazīstama. Kad šis dīvainis pārcēlās no skapīša uz grīdu- pie kam gluži kails, kļuva skaidrs, ka viņš spēj kustināt tikai galvu, sarunāties un veidot sejas mīmikas, viss pārējais ķermenis ir pagalam inerts. Un te es sapratu, ka tā ir tā pati būtne, kas iepriekšējās nakts sapnī bija mans mīļais, tikai starp mums bija pavisam savādākas attiecības- no manas puses tāda kā pietāte un cieņa pret vecāku cilvēku. Šoreiz viņš izmeta tādu viedu frāzi kā Precēties cilvēkiem vajag tikai pēc 35 gadu vecuma.
  
  Atceļā no pils "mūsu kompānijas" puiši apsprieda igauņu meitenes- tas gan bija smieklīgi.
  
• 0 teicaMan ir ko teikt