April 10th, 2006

• 4/10/06 01:18 pm
• Pagātne sadega švirsktēdama un nelabi smirdēdama...
  Savdabīgi pavērot, no kā visgrūtāk atlaisties, kas palika pēdējais, ko vieglu roku atdevu ugunij.
  Toties pēc tam tāds vieglums (burtiski)!
  
  Tomēr manas pagātnes siltumradītspēja lieti noderēja tējas un vakariņu vārīšanai :)
  
• 2 teicaMan ir ko teikt

• Kas notiek, kad ļaujas notikumiem
• 4/10/06 03:51 pm
• Par to, ka plāna nebūs vienojāmies piektdien.
  Sestdien (pēc brokastīm ar vecākiem) sadomājam, ka uz Ērgļiem nebūtu slikti.
  Sataisamies, sakravājam mantas, pieregulējam riteņus, mani pirmie ļodzīgie minieni un nonākam uz stacijas perona tieši 2 minūtes pēc pēdējā vilciena šajā virzienā aiziešanas.
  Tuvākais nākošais vilciens dodas uz Reņģi, tajā arī iestumjamies, apsēžamies un sākām pētīt karti. Ar apkārtnes pazinēja, jaunības degsmi pazīstoša večuka padomiem, izdomājam pirkt biļetes līdz Auriem. Konduktore stāv aiz pleca un tik pukojas, vai ta mēs uz ielas nevarot izdomāt, uz kurieni braucam.
  Ap to laiku, kad vilcienā izceļas kautiņš, ir klāt Auri un nakts.
  Naktī braukšana sokas tīri labi, aiz tā, ka vienkārši neredz visādas briesmas, kas uzglūn trauslam riteņbraucējam no katra stūra. Galvas lampiņas gaismā pavīd Kroņauces zīme un pavisam drīz esam Tērvetē. Apmetņu vietām latvieši jau izsenis izvēlējušies vietas pie ūdeņiem, tāpēc arī mēs stūrējam uz Tērvetes ezera pusi, kas tumsā zvīguļo baltā ledū kalts. Vietējās "Niagāras" šalkoņas pavadīti kuram uguni, dodam tai uguns tiesu un paši sev vēdera tiesu. Ap 3:00 brienam iekšā mežā, mierīgas guļvietas meklējumos, slienam telti un laižamies slīpi.
  Modinātāja vietā dzīvespriecīgas putnu čalas, baudām mežu, palēnām uzpildam māgas un iekustamies.
  Iebraucam Tērvetes parkā, noslēpjam braucamos zem priežu zariem un tālāk jau kājām izložņājam visas malu maliņas, lai satiktu ikkatru iemītnieku, kas nu tur mīt. Patīkami pārsteidza laikam jau nesen no jauna iekārtotais raganu sils (visu cieņu Latvijas Valsts mežiem) ar pārējiem pasaku un rūķu mežu iemītniekiem atkalredzēšanās. Pēc labirinta iziešanas atpūtnieku ģimenīte cienā ar šķinķmaizēm un vārītām olām.
  Kad kājas jau pamatīgi nogurušas, un sāk smidzināt, esam atpakaļ pie riteņiem, un par spīti visām sāpēm minamies tālāk pa plašajiem Zemgales līdzenumiem uz Jelgavas pusi. Skaista zemīte un labs prāts, un sāpīgs dibens. Cenšamies braukt ne lēnāk kā 20 km/h, kas man kā pilnīgam iesācējam ir tāda normāla robeža, un esam Jelgavas stacijā līdz ar tumsu un 10 minūtes pirms Rīgas vilciena atiešanai.
  
• 0 teicaMan ir ko teikt