Mana Ciba

Sat, 04 Aug 2007 16:01:37 GMT

Manam kaimiņam ir ierocis. Pistole kaut kāda. Uzzināju, kad bērni izstāstija, ka esot viņiem devis rokā paturēt. Pats kaimiņš ir nepieskaitāms. Pārliecināts, ka ir citplanētietis u.t.t.
Jautājums - kā es varu anonīmi par viņu paziņot policijai. Zīmēties negribas, lieciniekos ar negribas būt. Man te vēl jādzīvo. Kur es un kā varu "pa kluso" pazvanīt? Un vai šādus anonīmus ziņojumus mūsu drošības sargi vispār ņem galvā? Viņi var izčekot IP adresi un mobīlā telefona numuru? Gan jau, ka var.. es tiešām nezinu. Baidos par bērnu un savu drošību. Lūdzu dodiet padomu.

Wed, 04 Jul 2007 12:36:13 GMT

Wed, 04 Jul 2007 10:23:36 GMT

Wed, 04 Jul 2007 07:06:58 GMT

Fri, 15 Jun 2007 11:47:07 GMT

buks ir baigais zaķis! :)

Fri, 15 Jun 2007 08:50:49 GMT

Zivis un ciemiņi parasti sāk smirdēt pēc trīs dienām.

Fri, 15 Jun 2007 06:51:46 GMT

Fri, 08 Jun 2007 10:58:19 GMT

пацелуй без любви, пачкает губы!

Thu, 07 Jun 2007 09:11:14 GMT

Ak Tu Laimīgais!!!

Wed, 06 Jun 2007 06:26:45 GMT

Cik bulciņas Tu vari apēst tukšā dūšā?

Wed, 06 Jun 2007 05:24:00 GMT

Не бойтесь совершенства, оно вам не грозит. (с) Dali

Tue, 05 Jun 2007 15:26:55 GMT

Мы, женщины, по своей сути, все - ангелы, просто когда нам обламывают крылья, приходится летать на метле! :P

Tue, 05 Jun 2007 13:00:13 GMT

Tue, 05 Jun 2007 06:18:21 GMT

Mana reliģija ir mans Ego. Un Tavs?

Tue, 05 Jun 2007 05:58:36 GMT

Tue, 15 May 2007 15:53:39 GMT

Sat, 23 Sep 2006 12:01:16 GMT

Wed, 20 Sep 2006 11:10:23 GMT

Citi piedzimst ar talantu, citiem tas ir jāiemāca.

Sun, 17 Sep 2006 09:31:25 GMT

Simpātisks aktiņš

Thu, 14 Sep 2006 14:57:06 GMT

Thu, 14 Sep 2006 11:19:29 GMT

Wed, 13 Sep 2006 09:15:45 GMT

Tīri priekšdienām. Es varu likt un varu nelikt autorus fotogrāfijām, citātiem, tekstiem, sakāmvārdiem, digitāliem mākslas darbiem u.t.t.
Šis nav jūsu informējoš portāls, šī ir mana privātā dienasgrāmata, vieta kur savākt kārumus no Tīkla.
Par šo tēmu es vairāk neatkārtošos.

Eksperiments

Wed, 13 Sep 2006 08:47:22 GMT

...tajā brīdī Dievs man metās pakaļ. Šļirce viņa rokās zibsnīt zibsnīja, atskatoties man žilba acis. Kājām pinoties, es centos iegūt vēl dažus desmitus metru. Tur, uz priekšu, pavisam netālu - tur jau bija brīvība. Kraujas mala, nāve - viss likās labāks par Dieva gatavoto likteni. Bet Kungs tuvojās. Es biju jau sasniedzis sevis kāroto, jau atspēros no zemes lēcienā, kad aiz apkakles mani sagrāba Viņa spēcīgā roka. Bezspēka dusmās es kliedzu, kodu un skrāpējos, bet viss velti. Dievs ar vienu roku piespieda mani cieši pie zemes, bet ar otru, brīvo, paņēma kušķīti vates un pamērcēja to spirtā, iepriekš nolicis šļirci sev pa tvērienam, tieši manu acu priekšā. Kā hipnotizēts es vēroju savu Likteni. Dievs ar spirtu notīrīja man augšdelmu, tad paņēma šļirci un injicēja man Savu jauno eksperimentālo preparātu -Mīlestību. Saļimušu Viņš mani pacēla un nevērīgi iemeta atpakaļ kastē pie pārējiem dzīvnieciņiem...
(c) Jānis Šterns

Tue, 12 Sep 2006 13:43:19 GMT

Tue, 12 Sep 2006 08:37:03 GMT

Nekad neakceptē faktu, ka esi miris. Vienmēr paturi prātā, ka spēle tevi specifiski ienīst, un ir pilnīgi nereāli, ka 7 .50-kalibra lodes galvā tevi nogalinās vai izraisīs kādu citu efektu neskaitot varbūt vieglu dūkšanu tavā kreisajā ausī.

Šādas spēles mani kaitina. Tas ir tāpat, kā mazam bērnam iedot paspēlēties ar trulu nazi. Agri vai vēlu, to aizstās labi uztrīts tērauda gabals.

Protams nenoliedzami jauka lieta ir tā bumbiņa peles galā. Atzīstos, izvicinājos.