apslāpētās sirdis

Aizbraucu līdz Daugavai.Visi cilvēki kā cilvēki laidās mājās,bet es braucu turp.Sanesās mākoņi uz lietu.
Izdzēru savus aliņus,iegāju ūdenī līdz vēderam un tālāk netiku.
Man gribējās vnk ar kādu parunāties.Nav nozīmes par ko,bet...es tikai vēlējos parunāt.
Paldies,Alexa.

Šovakar saules stari lauza mākoņus.Skaisti.

Man patīk tas,ka es tur varu būt es pati.Es varu bļaut,es varu iet peldēties kaila,es varu darīt ko gribu un neviens to neredzēs,neviens neko nepadomās,neviens neko nepārmetīs.Tur slēpjas tas viss skaistums.Es varu būt es pati.
Tas klusums spēj tā pārņemt,ka aizmirsti visu to,kas notiek aiz šī apburtā loka.
Harmonija.

Šodien uznāca izlādēšanās lēkmes.
Minos uz sava vāģīša,cik vien kājās ir spēks.Kliedzu un plosījos.
Tā vnk vajadzēja.