apslāpētās sirdis

Es vnk atceros kā sāku šo visu rakstīt.Biju pilnīgi pret d-gr rakstīšanu uz datora vai netā,jo man pastāvēja sava personīgā d-gr,kurā rakstīju ar roku.Man pašai laikam šis veids palika ērtāks.Un rēķinājos ar to,ka šo uztver tikai manas acis un tie,kuri mēdz iemaldīties,ka tie jau tik un tā nesapratīs.

Nenosodu.
Dažreiz es pat vēlos,lai šo nejauši izlasa mani draugi,lai arī viņiem kādreiz būtu saprašanas par to,kas notiek iekšā manī,nevis lai tie tikai vadās pēc manas izturēšanās.

Tie citi dzīvesstāsti,tie nav kā filmas,tie atšķiras ar to,ka tie ir reāli un pastāv reālas emocijas,kuras ir sastopamas ikdienā.

Un esi atradusi kko līdzīgu,ja jau vēl pieturies pie šis-cilvēks-man-ir-draugs šajā klabē?
[šķeit,ka es pati tagad nesapratu,ko pajautāju]