apslāpētās sirdis

Tās emocijas nevar izteikt vārdos.
2 dienas Cēsīs un tas to vien jau nozīmē,ka būs visa veida emocijas.

Bija gan smaids,gan smagas domas,gan..gan..gan.

Nedaudz palika par traku,jo uznāca virsū tie melnie.Ja tie uznāk vēl ar sirds sāpēm,tad tas var pacelt augšā pagātni.
Pats trakākais ir tas,ka zāles līdz tikai uz kādu nelielu laiku.šobrīd tas nav labākais atrisinājums,ņemot vērā visus apstākļus.

Vissmāgākā bija tā pirmā diena.Nedrīkst mani atstāt vienu pašu uz ilgu laiku Cēsīs ar savām domām.Uzreiz atmiņa uzausa tas laiks,kad pārdomāju to,kas ir mani draugi.Atcerējso tos 6 mēnešus,kuros pret mani tika pagriezta mugura un nekas netika paskaidrots.Tie n-tie norītie kamoli un dunči mugurā.Es nonācu arī pie viena ļoti svarīga secinājuma - es nevaru piedot.

Naktī spējām izvilkt 2 filmas.Viena filma bija īpaši svēta.Tā tur,par tām kurpēm un māsām.
"Es gribu sev māsu!"
"Es gribētu sev pāris gadus vecāku māsu."

Lielā un mazā māsa.

Ap 5 no rīta mēs apzīmējām koka siju.Ap 6 jau nolēmām,ka nedaudz ir jāpaguļ.Nevar saprast vai tas ko līdzēja vai tomēr nē.

No rīta šķita,ka nākamā diena būs smaga gan fiziskā,gan emocionālā ziņā.Tās visas domas mani sāka pārņemt.Atkal bija jāiedzer zāles.No otrās dienas panīkuma mani paglāba mans stulbums.Varētu pat teikt,ka tas mani arī noraka.Lai jau tie cilveki pasmejas.Līdz kkādām robežām arī es par sevi vēl spēju pasmieties.Bija daži,kuri šo robežu pārsniedza.
Kristaps bija nejauks,bet man šķiet,ka zinu kādēļ.Mana vaina.Par daudz viņam atņemu Alexu.Ne velti viņš ir izteicies,ka bieži atrodos Cēsīs un satieku Alexu.No manis būs miers visu vasaru.Mans atvēlētais laiks ir tikai līdz Jāņiem.

Ir tik neaprakstāmas sajūtas,ka vari kādu saukt par māsu.Tās saiknes dēļ.Vārds draudzība ir pārāk plašs jēdziens.Arī neizteiksmīgs.
Tev ir cilvēks,par kuru rūpēties un sargāt.

Līga savā izlaidumā smaidīja.Tas priecē.
Kad sauca A klasi,es biju ārā.Man vajadzēja pabūt ar sevi.Ierados zālē tieši tad,kad sauca B klasi.Un te nu viņa arī bija - balta un smaidīga.
Apsveicām un visu turpmāko laiku nogulējām pie skolas zālītē.Panesās neliels panīkums un domu pārcilājumi.

Kārlis aizmirsa mājās Apocalypticas biļetes,kuras mums bija jādāvina Līgai.

Ar visu sēdēšanu zālītē arī sākās mana aprēkšana.Nekas,nekas,pati jau vien uz to izprovocēju.[Es vienmēr meklēju vainu sevī?]

Uzmeistarojām pāris bildes un devāmies pie Līgas.Ceļš nedaudz ieilga,jo vēl aizbraucām uz Ninieri nopeldēties.Lai gan peldēja tikai Kārlis.Nebiju pārliecināta par to vai es vēlos tur atrasties,bet bija jābrauc.Nevarētu teikt,ka to nožēloju.
Līgas mamma mani neatpazina un es tā pat.Viņa izteicās,ka mani šie visu laiku esot apbižojuši un man nekas cits neatlika kā piekrist.
"Jau sāku domāt vai tikai nevajadzētu tavā aizstāvības pusē nonākt."
"Es jau esmu sākusi pierast."
Tas nekas,ka viņa pati man 2x ar zemtekstu kko par alkoholu un manu pilngadību izteicās.

Nedz Elīna,nedz Ieva neatpazina Alexas bildi manā iekarinātajā sirdī.Tikai tādēļ,ka bilde ir pabojājusies no Placebo koncerta.Izteicos,ka: "Nu es ar viņu kopā dušā esmu gājusi,tādēļ.." un daudz smieklu.
Tajā dienā bija daudz smieklu par manu stulbumu.Dažreiz tas jau aizskāra.

Es cenšos pieturēties pie tā,ka es nekad neminēšu Kristapa vārdu mūsu kopotajos rakstos.Ne jau aiz ļauna prāta.

Es to atkārtošu vienmēr - man nekad nav patikušas atvadīšanās.
Mani tomēr fascinē tās daudzās sakritības.
Tu lasi manas domas.Un tās nav iedomas.Alex,tu pati redzēji kā tas pierādijās ikdienā.


***
*palodze
*filmas
*koka sija
*dzeltens deguns
*6:00
*kvadrātu depresija
*D-light
*nakts
*nečuči
*vēders
*palags
*Scoty doesn`t know
*tā nav Samāra
*9:55
*Beverly Hill
*fotogrāfijas
*smaids


Eh...
Es smaidu,jau smaidu tikai kkas uznācis.Tas noguruma dēļ.Kā vienmēr.